No Silvijas Radzobes atvadoties

No Silvijas Radzobes atvadoties

     Pēdējā izrāde, ko Silvija Radzobe redzēja Valmieras teātrī, bija Vara Braslas “Ardievas ieročiem”. Pēc izrādes es saņēmu īsziņu par to, ka Jakovela un Hanzenas duets lielisks, līdz ar to stāsts ļoti patiess un aizkustinošs, ka šiem aktieriem jādod vēl kāds duets un ka tāda aktiera kā Jakovels Rīgā nav. Viņa atkal bija mūsu pusē – pēc “Hamleta” un “Ardievas ieročiem”. Šķiet, jutāmies savstarpēji iedvesmotas. Es biju no viņas pirmā kursa, un kā jau tas gadās ar skolotājiem, kas kardināli izmainījuši tavu dzīvi, visus šos vairāk nekā divdesmit gadus kopš pirmās satikšanas reizes, Silvija ir palikusi mana skolotāja. Ar visām kaislībām un pārējo, ko tas ietver.

     Ieva Struka, mana kursabiedrene, ļoti precīzi noformulēja Silvijas attiecības ar Nacionālo teātri – kaislības itāļu stilā. Ar Valmieras teātri bija līdzīgi – ir bijuši kaislīgi mīlestības periodi, kad viņa saprata un mīlēja aktierus un režisorus Valmierā, un brauca uz Valmieru kā svētceļojumā, un arī tikpat kaislīgi klusēšanas un apvainošanās laiki, kad mums likās, ka nesaprot, cik daudz pūļu ieguldīts rezultātā. Viņa personīgi apvainojās, kad viņai nebija interesanti un es to pieredzēju. Viss, ko viņa darīja, bija sirsnīgi – arī ar visām kaislībām un pārējo, ko tas ietver. Silvijas mūžā Valmierā ir bijuši Krodera laiki, Maculēviča laiki, pēc tam atkal Kroders un “Zojkina”. Viņa personīgi mīlēja Kroderu, pēc tam Maculēviču, tad priecājās par Gruzdovu Valmierā un personīgi dusmojās, ka Indras Rogas “Zojkina” nedabūja nominācijas Spēlmaņu naktī. Viņai gribējās būt daļai no Krodera domubiedru teātra grupas un Maculēviča tāpat. Silvijai patika pareģot un pirmajai pavēstīt pasaulei, ka ir noticis kas labs. Viens no viņas dvēseles radiniekiem un draugiem bija Zars – Jānis Zariņš. Viņa draudzējās ar Agri Māsēnu un Rihardu Rudāku, un tā viņa gribēja un varēja būt tuvumā tam teātrim, kas viņu iedvesmoja. Mēs gribējām viņu iedvesmot, varbūt tā var noformulēt to sajūtu, kas rodas, domājot par Silviju un par to, ka nu tā vairs nebūs. Domājot par Silviju, es domāšu par milzīgajām darbaspējām un to, kā viņa iemācīja mūs strādāt un vākt faktus, es domāšu par asprātību un domas spēku, un māku atzīt kļūdas, es domāšu par grāmatu kalniem, ko vedām no Pēterburgas, par basketbolu un Porziņģa autogrāfu, ko nepaspēju sagādāt, bet laikam visvairāk par krūzīti ar zilām neaizmirstulītēm, ko viss kurss kopā dāvinājām Nekrošum. 

     Mums viņas pietrūks, ļoti – droši vien ir mazākais, ko pateikt, lai mierinātu sevi un lai palīdzētu ar pleca sajūtu Zanei. Pārējo droši vien es vēl neesmu spējīga noformulēt...

     Lai gaišs ceļš mūžībā...

  Evita Sniedze

 


Foto Matīss Markovskis

Atsauksmes

Kase

KASES DARBA LAIKS

Darba dienās: 10:00 - 14:00; 15:00-18:30

Sestdienās: 10.00 - 13.00 un stundu pirms izrādes

Svētdienās: stundu pirms izrādes

6 4207335

kase@vdt.lv

 

Zāļu plāni

Valmieras drāmas teātris

Paldies! Uz norādīto e-pasta adresi ir nosūtīta vēstule, lai apstiprinātu jūsu e-pastu.