Valmieras teātra izrāde Visas labās lietas, tāpat kā Nacionālā teātra virtuālā spēles telpa Baltais kubs, rēķinās ar situāciju, bet izmanto to savā labā

Tas varbūt šobrīd ir pats galvenais: rēķināties ar nepieciešamo distanci un pulcēšanās ierobežojumiem vai virtuālo telpu kā saziņas vietu, tomēr uztvert noteikumus nevis kā pakļaušanos diktātam, bet kā neredzamas līnijas, uz kurām jo skaidrāk rakstīt savu vēstījumu. Turpinot kolēģes, teātra kritiķes Zanes Radzobes spēlēšanos ar jēdzieniem (pagājušajā nedēļā recenzētos darbus viņa nodēvēja par melnrakstiem), šoreiz pārspriežamās izrādes pēc būtības ir tīrraksti, proti, iepriekšējā meklējumu procesā noformulētas idejas ar noteiktu kvalitāti.

DISTANCE UN MAIGUMS

Šis laiks maina paradumus. Iepriekš teātrī zelta vērtē bija klusuma mirklis pirms aplausiem. 4. jūnija vakarā, kad Valmieras Drāmas teātra Apaļajā zālē izrāde Visas labās lietas bija beigusies un aktieris Mārtiņš Meiers vairākkārt, atsaucoties aplausiem, klanījies un aplaudējis arī mums kā saviem partneriem, minūtes piecas — un tas teātrī ir bezgalīgi ilgi — palikām savās vietās. Tā bija mūsu, izrādes skatītāju, kopējā vienatne, atskārtums, ka cilvēks patiešām nav vientuļa sala. Reizēm, uz brīdi, ja laimējas.

Precīzs trāpījums laikā un noskaņojumā ir režisores Ineses Mičules izvēlētais dramaturģiskais materiāls, tāpat kā aktieris, kura magnētisms to satur kopā un virza.

Dankana Makmilana pamatoti populārā luga ir tieši par to — ka cilvēks nav vientuļa sala un katrs ir saistīts ar citiem nesaskaitāmiem diedziņiem, kuru trīsēšana maina esību.

Sešgadīgs puika sāk pierakstīt lietas, kuru dēļ ir vērts neaiziet no dzīves, kā to vairākkārt mēģinājusi viņa mamma. No miljona labo lietu, ko puika, nobriedis par vīru, saraksta savas dzīves laikā, izrādē izskan labi ja simts, un tās nolasām mēs, skatītāji, aizvien azartiskāk iesaistoties notikumos. Kādam arī jārunā saviem vārdiem.

Izrādes vienīgajam aktierim līdz ar to ir jāveic vairāki, iespējams, galēji pretišķīgi uzdevumi: jābūt dziļi iekšā izrādes norisēs, jāpārrauga tās «no augšas», jāmanipulē ar skatītājiem, pārveidojot viņu saspringumu, kautrību par bezbailīgu iejušanos, un, lai to panāktu, jābūt pilnīgi atvērtam un neaizsargātam.

Tur noteikti ir savi dzelžaini profesionālie rīki, tomēr noteicošais ir tīri personisks, nenospēlējams maigums, kas plūst no Mārtiņa Meiera, ietver katru no 24 zālē izklaidus sēdošajiem un izvelk no viņiem to pašu. Un savieno visus šajā distances un maiguma telpā.

Tā varētu būt miljons pirmā labā lieta, ko nav uzrakstījis dramaturgs, ko radījām mēs kopā, lai aiznestu līdzi.