Edīte Tišheizere

ATKLĀTI UN MĒRĶTIECĪGI

IR 12.09.2019.

Indra Roga un Mihails Gruzdovs ir lieliski pasniedzēji, tāpēc Latvijas Kultūras akadēmijā Valmieras teātrim audzinātos aktierus jau trešā kursa sākumā radina pie īstas rampas gaismas, publikas un teātra garšas.

Septembra sākumā Valmieras teātra Mansarda zālē notika Knuta Hamsuna romāna Viktorija dramatizējuma pirmizrāde divās, stipri atšķirīgās versijās — A un B. Tie, kas vienā bijušie «tie pirmie», otrajā ir «tie pēdējie», bet zināms taču, ka šāds dalījums tikai nodrošina līdzsvaru un vienādas iespējas visiem.

Izrāde ir akvarelīgi viegla, nekādu spilgtu kontrastu. Pamelas Butānes gaišie tērpi vispār neliek domāt par konkrētu laiku, bet vienkāršās dekorācijas kopā ar jūras skaņām iekustina iztēli, un liedaga ainava top acumirklī. Visa uzmanība koncentrēta uz aktieriem, un galveno varoņu sejās patiešām var lasīt kā grāmatā, un, jo vairāk kas slēpjams, jo skaidrāk saskatāms. Indra Roga un Mihails Gruzdovs virzījuši topošos aktierus uz mierīgu atklātību, neko neforsēt, neko lieki neizspēlēt, toties redzēt lomu kopumā un skaidri zināt sasniedzamos mērķus. Personiska atklātība ir pats galvenais, jo izrādē Viktorijas un Juhannesa neiespējamās mīlas stāsts pilnīgi izriet no tēlotāju — A variantā Diānas Kristas Stafeckas un Sanda Runges, B variantā Katrīnas Grigas un Kārļa Arnolda Avota — dzīves pieredzes un rakstura. Pedagogi un režisori ir arī dramatizējuma autori, un izrādē Hamsuna teksts pāriet pašu jauniešu stāstos nemanāmi un dabiski.

Redzēju A variantu, tajā galvenie, protams, ir Sanda Runges gaišais Juhanness, dzejnieks no dabas, jo citādi nemaz pasauli nespēj skatīt, un Diānas Kristas Stafeckas Viktorija. Skatījos uz viņu, un ausīs skanēja Blaumaņa Skroderdienu Elīnas vārdi — «neizsakāmi, neizsakāmi ». Kaut kas blaumanisks ir šajā Viktorijā, visvairāk tieši tas iekšējais, neatrisināmais mezgls, kas žņaudz nost, bet īstos vārdus izteikt neļauj. Taču tikpat liela nozīme ir arī Kārļa Dzintara Zahovska noslēpumainajam spēles vadītājam, kas programmā nosaukts par mājskolotāju, bet tikpat labi varētu būt arī Hamsuns, Juhanness, kurš jau kļuvis par rakstnieku, vai jebkurš autors vispār: radošais gars, kas laidis pasaulē varoņus, bet nespēj ietekmēt viņu rīcību. Palaikam režisori uzrīko saviem audzēkņiem krietnas ugunskristības: Rūda Bīviņa leitnantam Oto monologs pirms bojāejas jārunā, kamēr skatuves uzbūves otrajā stāvā «epizodiskie tēli» milzīgā saspringumā velk puikam no kājas skabargu. Tā nav nekāda vieglā skatuves eksistence, kurā pedagogi kopš pirmajiem kursadarbiem virza topošos aktierus, tāpēc ar ārkārtīgu interesi gaidu, kad varēšu noskatīties variantu B.

Tuvākās izrādes

Komentāri

Pieslēdzies un pievieno savu komentāru par recenziju

Pieslēgties

Reģistrēties

Pagaidām komentāru nav

Valmieras drāmas teātris

Paldies! Uz norādīto e-pasta adresi ir nosūtīta vēstule, lai apstiprinātu jūsu e-pastu.