Vēsma Lēvalde

MAZLIET VAIRĀK KANĒĻA

Kroders.lv 13.08.2020.

Valmieras teātra izrāde “Tilti” Georgija Surkova režijā plūst kā lēna un mierīga upe bezvējā un miglā, kas ietin visus Roberta Džeimsa Vollera romāna liktenīgo kaislību tiltus, līdz tie kļūst par abstrakciju, kas visdrīzāk dzimusi ikdienas nomāktas mājsaimnieces fantāzijā un par realitāti varētu kļūt tikai viņas bērniem.

Tieši tāda ir fermeru dzīve Aijovas pavalstī – lēna, paredzama un vienmuļa kā kūka, ko cep visas pilsētiņas mājsaimnieces. Arī Baibas Valantes atveidotā Eleonora, kuras lielākais dzīves izaicinājums ir “mazliet vairāk kanēļa nekā parasti”. Kūka tiek nesta kaimiņienei Frančeskai – itāļu izcelsmes sievietei, kura Aijovā nonākusi kā “kara līgava” – izejot par sievu pie amerikāņu kareivja, jo vienmēr sapņojusi nokļūt Amerikā. Elīnas Vānes Frančeskai piemīt valdzinājums, ko mēdz apzīmēt kā “sieviete ar noslēpumu”, bet Aigara Vilima fermeris Ričards Džonsons ir smagnēja miera pārpilns darbarūķis ar paaudzēs neapšaubītu vērtību sistēmu. Vienīgais, ko Ričardam var pārmest, ir introvertā daba. Dzīve ir ielikta rāmjos, kurus nevienam nenāk ne prātā ignorēt. Un tad fermā ierodas Tālivalža Lasmaņa atveidotais fotogrāfs Roberts Kinkeids, kam žurnāls National Geographic pasūtījis fotografēt vēsturiskos Medisonas apgabala tiltus. Viņš jautā ceļu uz vienu no tiem. Frančeska piedāvājas Robertu pavadīt. Fotogrāfs Aijovas pilsētiņā Vintersetā pavada četras dienas, un – kāda sakritība – Frančeska šīs dienas ir viena, jo pirmo reizi laulības dzīves laikā nolēmusi nebraukt kopā ar ģimeni uz vēršu izstādi Ilinoisā.

Tiktāl Valmieras teātra izrāde, kuras pamatā ir Georgija Surkova un Madaras Rutkēvičas skatuves versija pēc Roberta Džeimsa Vollera (Robert James Waller) romāna motīviem, seko gan grāmatai, gan Klinta Īstvuda režisētajai filmai (1995), kurā viņš pats arī atveido fotogrāfu Robertu. Tomēr valmieriešu iestudējumā ir dažas nianses, kas aizved sāņus gan no Vollera “tīrās” melodrāmas, gan Īstvuda romantiskās filmas un ļauj saskatīt režisora vēlmi ietiekties nobriedušas sievietes dvēseles dziļākajos slāņos. Veidot izrādi pēc literārā avota, kura ekranizācija jau kļuvusi par ikonu, vienmēr ir liels izaicinājums, un gandrīz neiespējami ir noķert veiksmi, cenšoties kopēt filmu. Tāpēc var saprast radošo ieceri pagriezt straumi citā virzienā.

Mazliet didaktikas

Līdzīgi kā romānā, arī izrādē viss sākas ar to, ka Džonsonu bērni, ko atveido Eduards Johansons un Elīna Hanzena vai Ieva Estere Barkāne, pēc mātes nāves ir šokēti par viņas prasību tikt kremētai, turklāt pelni jāizkaisa pie viena no apgabala tiltiem. Bērniem pašsaprotami liekas māti apglabāt kapos līdzās tēvam. Visu izskaidro Frančeskas ilgus gadus glabātās piemiņas lietas – žurnāls National Geographic, fotogrāfiju kaudzīte un mātes rakstīta atzīšanās par četras dienas ilgu mīlasstāstu, kas atstājis uz viņu nedzēšamu ietekmi par spīti tam, ka kaislība upurēta uz ģimenes altāra. Jāatzīstas, ka no sen redzētās filmas atmiņā palikusi tikai Klinta Īstvuda un Merilas Strīpas fascinējošā saspēle, bet grāmatā, šķiet, tā bija Frančeskas dienasgrāmata kopā ar Roberta sūtītajām vēstulēm un viņa fotokameru. Valmieras teātra izrādē kopā ar pāris žurnāliem un necilu melnbaltu bilžu kaudzīti bērni no advokātes saņem uz vairākām lapām uzrakstītu mātes vēstuli. Abu sarunās atklājas, ka Frančeskas dēls ir izrāvies no provinciālās vides un meklējis savu ceļu dzīvē, bet meita būtībā dublē mātes dzīvi ar nepiepildītiem sapņiem par lielu mīlestību.

Šādā rakursā sižeta izmaiņas iegūst feministiski didaktisku nokrāsu – mirstošā māte uzrakstījusi, iespējams, sirdi plosošu fikciju, lai iedrošinātu meitu sekot saviem sapņiem, nevis samierināties ar laulību, kas nesniedz garīgu piepildījumu.

Vizuāli uz šo versiju norāda kleita, ko meita atrod mātes mantās un uzvelk sev. Nevaru apgalvot, ka iestudējuma veidotāji mīlasstāstu tiešām gribējuši pārvērst Frančeskas fantāzijas auglī, taču statiskās mizanscēnas, monotonais ritms un blāvā vizualitāte neļauj noticēt reālai kaislībai vai liktenīgai mīlestībai.

Pavērt slūžas

Lai gan Elīnas Vānes un Tālivalža Lasmaņa dialogi ir saistoši, iekšēji piepildīti un aktieriem neko nevar pārmest, gan režijai, gan verbālajam tekstam trūkst domas konkrētības. Palaikam pārņem sajūta, ka garie apraksti tekstā iekļauti tikai tāpēc, lai izrādi varētu dalīt divos cēlienos un īstenot scenogrāfa Krišjāņa Elvika iecerēto telpas koncepciju.

Pirmajā cēlienā tās ir divas baltas kastes, kas kalpo kā podesti un ļoti atgādina Lidotāja zīmēto jēriņu Mazajam princim (vēl viena fantāzijas metafora?). Apaļās zāles nosacītajā dibenplānā ir niša, kurā izgaismots balts, grezni klāts ēdamgalds, pie kura neviens tā arī neapsēžas. Šķietami vienkāršā metafora – ģimenes altāris – tomēr mulsina, jo paliku nesaprašanā par režisora pozīciju: pie galda neviens nesēžas, jo altāris ir svēts, vai arī tāpēc, ka tā ir butaforija? Aktieri sēž uz baltiem krēsliem, kas izvietoti aplī kā publikas pirmā rinda, un pieceļas, lai iesaistītos darbībā.

Otrajā cēlienā baltās kastes ir piecas, tās ir atvērtas un izvietotas kā šaha galdiņš. Kastu malas veido krusteniskas laipas, kas varētu būt tiltu vai attiecību metafora. Aktieri pa tām laipo basām kājām, liekot domāt, ka staigā pa trauslu ledu. Tomēr tad, kad Frančeska un Roberts iekāpj kastē, lai aizmugures apskāvienā kustētos horeogrāfa Ģirta Bisenieka iestudētajā dejā, kas mazliet atgādina dzīvnieku riestu, tur šļakstinās ūdens. Iespējams, šīs kustības ir domātas kā romantiska mīlēšanās, bet varbūt gluži pretēji – vēl viens apliecinājums tam, ka attiecības nav reālas. Katrā ziņā šī mizanscēna ir kā bremzējošas slūžas jau tā lēni pulsējošajam izrādes temporitmam.

Ja par Īstvuda filmu recenzenti rakstīja, ka režisors nomiris aktieros un filma no tā ieguvusi, tad šajā gadījumā aktieriem pilnasinīgu tēlu neļauj radīt uzliktie ierobežojumi.

Tas attiecas ne tikai uz galvenajiem varoņiem, bet arī uz Ievas Esteres Barkānes atveidoto Karolīnu – aktrise ir dabiska, vārdi izskan kā organisks iekšējās darbības rezultāts, taču tēla līnija izrādē ir tikai pavirši ieskicēta. Arī Ineses Ramutes Lūsija piesaista ar niansētu aktierdarbu, bet viņai izrādē atvēlēta perifēra funkcija. Niansētāku paleti būtu gribējies sagaidīt gan no Armana Guščjana skaņainas, kas ir vienmuļa, gan no Tarasa Mihaļevska gaismu partitūras, jo tieši šie izteiksmes līdzekļi var piešķirt iestudējumam konceptuālu konkrētību. Ja vien mākslinieciskā komanda būtu uzdrīkstējusies pavērt slūžas un mazlietiņ uzbangot…

Tuvākās izrādes

se. 19.12 13:00 Apaļā zāle TILTI 2 st. 10 min.
EUR 16.00
Pirkt biļeti
sv. 20.12 18:30 Apaļā zāle TILTI 2 st. 10 min.
EUR 16.00
Pirkt biļeti

Komentāri

Pieslēdzies un pievieno savu komentāru par recenziju

Pieslēgties

Reģistrēties

Pagaidām komentāru nav

Valmieras drāmas teātris

Paldies! Uz norādīto e-pasta adresi ir nosūtīta vēstule, lai apstiprinātu jūsu e-pastu.