Edīte Tišheizere

BALLE BEZ ŠTŪBENHOKERA

IR 23.05.2019.

Valmieras teātra izrāde Stubenhocker: Velta Kalniņa istabā — dzīvs kodols mākslīgā rāmī Jaunas dramaturģes ienākšana teātrī ir apsveicama.

Visnotaļ saprotams arī, kāpēc Pēteris Krilovs vēlējies iestudēt Annas Zvaigznes lugu par Veltu Kalniņu, leģendāru balles deju skolotāju vairākām paaudzēm.

Iedomājieties: mācīt balles dejas, demonstrēt, kā atšķiras stāja augstpapēžu kurpēs un ko nozīmē labas manieres laikā, kad varoņi ir kosmonauti, kombainieres un Tēvijas kara snaiperes!

Turklāt iestudēt izrādi ar saviem bijušajiem studentiem — Elīnu Vāni, Kasparu Zvīguli, Māru Menniku, piepulcinot klāt arī citus lieliskus Valmieras teātra aktierus Daci Eversu, Inesi Ramuti, Ingu Kniploku un Inesi Pudžu.

Režisora aizrautība, pētot attiecības starp laiku, cilvēkiem un deju kā iespēju ignorēt pēckara realitāti, ansamblis, kas saprotas ar inscenētāju no pusvārda, īpašā un acumirklīgā saslēgšanās, kāda iespējama tikai jaunības «cīņu biedriem », Ginta Sippo funkcionālā scenogrāfija un Kristīnes Abikas lieliskie laikmeta tērpi — tas ir izrādes spēks un pievilcības avots. Taču līdz tam ir jātiek, laužoties cauri dramaturģes izdomātai konstrukcijai, un tas nudien skatītājam nav viegls uzdevums.

Jo stāsts par sievieti, kas spēja stāvēt pāri laikam un noteikumiem, palikt dāma, saglabāt stāju, izturēt vīra neuzticību un dēla gļēvumu, spodrināt grīdu, kad gribējās kliegt vai plēst traukus (un parkets viņas deju istabā mirdzēja kā spogulis!), ir iestrādāts «pārlaicīgā» rāmī.

Apaļās zāles izrāde sākas tumsā: kaut kas krīt, nefokusēts luktura stars izrauj no nebūtības atsevišķus priekšmetus. Tur, no drēbju skapja izkāpis, rosās kāds stāvs — dzimums, vecums un apveidi pirmajā brīdī grūti nosakāmi. Pēc kāda laika šai būtnei, istabas durvīs iestājusies, pievienosies dāma ar parūku. Daces Eversas spēlētā Kalniņkundzīte — tā viņas tēls apzīmēts programmā — atgriezusies no nakts kazino. Būtne noputējušā, garā balles kleitā un tam pāri uzvilktā ķitelī — intriģējošais štūbehokers jeb mājāstupētājs Ineses Ramutes tēlojumā pārmet dāmai apkārtklīšanu, sodās par to, ka neko nevar saprast nodarbību pierakstos, knapajā gaismā lasa izrakstus no intervijām senās Padomju Jaunatnēs vai mēģina saskatīt muzeja inventāra numurus kleitām, kurpēm, glāzēm. Un laiku pa laikam atgādina, ka tā otra sen jau ir mirusi.

Divas izcilas aktrises pustumsā cīnās ar tekstu, kurā ir daudz mājienu un tikpat daudz vispārēju pārspriedumu, kas slīd garām gluži kā partijas kongresu runas savulaik.

«Sausajā atlikumā» paliek abu aktrišu skatuves šarms un partnerība, un žēl, ka tik maz viņām ir, pie kā pieķerties.

Jo spirdzinošāks ir brīdis, kad parādās «dzīvā» Velta Kalniņa — Elīna Vāne, uzrunā kungu no skatītāju rindām un kopā ar viņu parāda, kas ir cieņa pret deju partneri un stāja. Kad dejo ar Kaspara Zvīguļa Ilgvaru, kad paziņo, ka gaida bērnu, un noraugās, kā viņš, nervozi trīņādamies, aiziet «uz brītiņu» un atgriežas pēc mēneša. Tur ir tas laiks!

Pēckara sievietes negribētā patstāvība un visa varēšana, vīra gaidīšana sakostiem zobiem, klusēšana tad, kad gribas gaudot. Tur ir raksturs un liktenis, kas atklājas Apaļās zāles nežēlīgajos tuvplānos, darbībā un attiecībās, izteiksmīgos smalkumos.

Kā Veltas ironiskais miers, uzklausot kārtējos vīra melus, kamēr kājas pūkainajās čībās, it kā atkārtojot dejas soļus, patiesībā nervozi… atkal jau spodrina parketu.

Kā Ilgvara atgriešanās pēc mēneša: ielīcis stāvs, neveikli sapogāta žakete, aiz muguras paslēpts sutaša tīkliņš ar ķimeņu radziņu — «Es atnesu maizi!» Vai Ilgvara un abu dēla Agra — viņu spēlē Ingus Kniploks — ģeķīgā ierašanās ciemos smagu paģiru rītā ar noļukušu neļķi un diedelēšanu vēl vienai pudelei. Elīnas Vānes un Kaspara Zvīguļa saspēlē ir tik daudz zemtekstu un pagātnes, viņu dejā — tik daudz līdz pilnībai noslīpētas saskaņas, mēmu dialogu, cīņas un pakļaušanās, ka to gribas vērot vēl un vēl.

Velta Kalniņa ir bijusi noslēgta personība, kas vēlējusies, lai pēc viņas nāves iznīcina pierakstus, fotoattēlus un citus privātā arhīva materiālus.

Viņas dzīve, viņas personība bija noslēpums, no kura sabiedrībai un audzēkņiem tika stingri dozēta un izsvērta daļa. Neesmu pārliecināta, vai šo noslēpumu atminēt vai vismaz labāk apjaust palīdz dramaturģes izdomātais dubultnieku «rāmis», kas atvēlēts Dacei Eversai un Inesei Ramutei. Un, starp citu, intriģējošais vārds «štūbenhokers» tā arī paliek neatminēts.

Tuvākās izrādes

pk. 13.09 18:30 Apaļā zāle STUBENHOCKER: VELTA KALNIŅA ISTABĀ 2 st. 30 min.
EUR 15.00
Pirkt biļeti
sv. 15.09 17:00 Apaļā zāle STUBENHOCKER: VELTA KALNIŅA ISTABĀ 2 st. 30 min.
EUR 15.00
Pirkt biļeti

Komentāri

Pieslēdzies un pievieno savu komentāru par recenziju

Pieslēgties

Reģistrēties

Pagaidām komentāru nav

Valmieras drāmas teātris

Paldies! Uz norādīto e-pasta adresi ir nosūtīta vēstule, lai apstiprinātu jūsu e-pastu.