Pirmizrāde "Sēras piestāv Elektrai" apliecina Valmieras teātra spēju metaforās runāt par laika izjūtu un uzturēt uguni Kurtuvē

Varens vīrs izkrīt no… kapenēm.

Sabrūk uz betona grīdas, ar pakausi un kaulu smadzenēm juzdams to, kas palicis aiz muguras — ala, pazeme, elle. Tā režisores Inese Mičules jaunajā izrādē mājās pārrodas ģenerālis Ezra Menons (aktieris Kārlis Freimanis) un vēlāk arī viņa dēls Orins (Aksels Aizkalns). Režisores, scenogrāfa Mārtiņa Vilkārša, komponista Emīla Zilberta un gaismu mākslinieka Mārtiņa Feldmaņa kopdarbs pārvērtis industriāli robusto Valmieras kultūrtelpu Kurtuve par pasauli uz dzīvības un nāves šķautnes, kuru pārkāpt ir viegli, attālināties vai aiziet no tās — neiespējami.

Divi melnu kāpņu laidieni, saiedami kopā taisnstūra leņķī, kļūst par zikurātu, seno civilizāciju templi zemes un debesu savienošanai, glābiņam apdraudējumā un mirušo piemiņai. Vēl pelēka betona grīda, balts horizonts, tumsa pret gaismu un mūzika.

Amerikāņu dramaturga Jūdžina O’Nīla traģēdijas telpa kaut kā ļoti organiski izaug no Kurtuves kopējā apjoma, paturot arī starpbrīdī skatītājus savā iespaidā. (Gribu piebilst, ka arhitekta Reiņa Liepiņa redzējums ārkārtīgi īsā laikā padarījis kādreizējo kurinātavu par interesantu, reizē robustu un patīkami intīmu laikmetīgās mākslas telpu ar daudzveidīgas izmantošanas iespējām. Tās Valmieras teātris jau pierādījis ar koncertu, diviem jauniestudējumiem un vairākām no Apaļās zāles pārceltām izrādēm. Kurtuvei ir personība, ar ko tā izdevīgi atšķiras, teiksim, no Tabakas fabrikas anonīmā eiroremonta.) Horizonta baltumā varētu slēpties nesasniedzamās dienvidu salas, par kurām sapņo varoņi, bet vienīgā dzīves telpa ir betona pleķītis, ko ieskauj melnās kāpnes, aiz kurām ir karš un nāve. Izrauties no šīs nolemtības — uzkāpt pa kāpnēm — nav viņu spēkos.

Nekādas ilustrācijas, toties spēcīgs stimuls zemapziņai un iztēlei. Telpa, tāpat kā Ilzes Vītoliņas kostīmi, atbrīvo O’Nīla triloģiju Sēras piestāv Elektrai no jelkādas piesaistes lugas darbības vietai un laikam — amerikāņu mazpilsētai Pilsoņu kara izskaņā. Toties nepārprotamas ir norādes uz antīko prototipu — sengrieķu mītu par atgriešanos no Trojas kara: karavadoni Agamemnonu nogalina viņa sieva Klitaimnēstra, ieraujot atriebes, nožēlas un naida ratā abu bērnus Elektru un Orestu.

Sēras piestāv Elektrai ir triju, tiesa, atsevišķi nekad nespēlētu lugu — Mājupceļš, Vajātie un Apsēstie — apvienojums. Triloģijas sižetā dramaturgs ieprogrammējis varoņu attiecības, kurās ir krietni daudz pirmatnēju, civilizācijas neiegrožotu kaislību uz asinsgrēka robežas.

Savukārt režisore Inese Mičule lugu notikumus koncentrējusi un rosinājusi aktierus meklēt varoņu afektiem šodienas cilvēkam saprotamus psiholoģiskos motīvus.

Kā galveno nolasīju kara izkropļoto, melnbalto, agresīvo vienīgās patiesības sajūtu — tieši tā vada Lavīniju, laikmetīgo Elektru, ko spēlē Diana Krista Stafecka. Fanātiski uzticīga tēvam, nesasniedzama jelkādai empātijai pret citiem, viņa ir naida izkaltēta kā tāds sērkociņš — uzliesmos no mazākā pieskāriena. Viņas brālis Orins jeb Orests Aksela Aizkalna interpretācijā ir jau neglābjami sadauzīts — kā reiz dārgs trauks. Tagad katra lauska vai darbības dzenulis eksistē šķietamā nesaskaņā ar citām, nav viņam spēka ievirzīt dzīvi vienotā plūdumā.

Man pašai par izrādes psiholoģisko centru kļuva Ievas Puķes Kristīnas un Kārļa Freimaņa Ezras attiecības. Tajās bez kara radītās traumas atklājās arī pagātnes sāpes un nesatikšanās. Ezra, atgriezies no kaujaslauka, nomet apģērbu kārtu pa kārtai, it kā gribētu noplēst arī kara piesūkušos ādu, kamēr Kristīna, zinādama, ka būs jāpilda sievas pienākumi, raugās viņam cauri, un viņai ir mirušas sievietes seja — sastingusi antīkā maska. Tur ir kas vairāk par abpusēju laulības pārkāpšanu, aktieri ļauj nojaust senākas varmācīgas mīlas—naida attiecības.

Kristīna mazgā kailo vīru ar melnā ūdenī mērktu sūkli, un viņa āda kļūst mironīgi pelēka. Lugā Ezra mirst, jo sirdslēkmes laikā sieva tam zāļu vietā pasniedz indi. Izrādē, kā likās, indes pudelīte paliek neizmantota — šo Agamemnonu nogalina Klitaimnēstras naids vien.

Mīts reizē ir arī shēma. Kaut kas shematisks vēl saglabājies arī izrādes tēlu attiecībās, palaikam psiholoģiskās saites atslābst. Vismaz pirmizrādē bija tikai nojaušams, kas vieno vai atgrūž no centrālajiem varoņiem pārējās darbības personas — Ingus Kniploka kapteini Brantu, Kristīnas mīļāko, kaimiņus, brāli un māsu Pīteru un Heizelu, ko spēlē Rūdis Bīviņš un Inese Pudža. Mārtiņa Meiera iemiesotais Koris, kurā sapludināti vairāki lugas fona tēli, ir skaidra atsauce uz izrādes antīko dabu, taču tā jau ir noprotama no telpas un kopējās struktūras.

Vērtējums drusku avansā. Daudz kas vēl pilnveidosies, cerams, un nostabilizēsies. Taču pēc izrādes paliek ārkārtīgi spēcīga šā laika izjūta — ne tieša un acīs krītoša, bet metaforu valodā izteikta. Un tā ir tīra manta.