SĒRAS PIESTĀV ELEKTRAI
Traģēdija 3 daļās
Režisore un tulkotāja – Inese Mičule
Scenogrāfs – Mārtiņš Vilkārsis
Kostīmu māksliniece – Ilze Vītoliņa
Gaismu mākslinieks – Mārtiņš Feldmanis
Komponists – Emīls Zilberts
Lomās: Aksels Aizkalns, Rūdis Bīviņš, Kārlis Freimanis, Ingus Kniploks, Mārtiņš Meiers, Inese Pudža, Ieva Puķe, Diāna Krista Stafecka
Pirmizrāde: 2023. gada 25. februāris
Tāpat, kā visiem citiem, arī Menoniem ir skeleti skapjos – tikai daudz ļaunāki. Menonu dzimtas stāsts risinās 19. gadsimta 60. gados Jaunanglijas pilsētiņas nomalē pēc Amerikas Pilsoņu kara beigām.
Jau 1926. gadā Jūdžins O’Nīls (1888 - 1953) savā piezīmju žurnālā aizdomājās, vai ir iespējams uzrakstīt mūsdienīgi psiholoģisku lugu, sakausējot to vienā veselumā ar seno grieķu traģēdiju sižetu. O’Nīla vēršanās pie antīkā mīta bija saistīta ar krīzes iestāšanos viņa laika intelektuālajā un garīgajā sfērā, kura izveidojās pēc Pirmā Pasaules kara. Taču atšķirībā no Eshila un Sofokla – O’Nīls neuzskatīja, ka slepkavība var būt taisnīga. Viņš bija iepazinies ar seno grieķu tekstiem, vācu filozofa Nīčes idejām, Freida un Junga psihoanalīzi, to visu iekļaujot savā jaunajā darbā „Sēras piestāv Elektrai” (1931), nodēvējot par „visambiciozāko lietu, ko esmu risinājis.”
Izrādes pamattēma, atšķirībā no antīkajiem paraugiem, ir nevis cilvēka sadursme ar nepielūdzamo likteni, bet gan personības sadursme ar dziļi cilvēka iekšienē noglabātajiem noslēpumiem, kaislībām un vēlmēm. Savdabīgas pārdomas par tām mācībām, ko cilvēcei snieguši šausminošie un bezjēdzīgie kari, iekšējā refleksija un sirdsapziņas parādīšanās cilvēka dvēselē – tas ir mūsu laikmets, kas turpina mīta likteni un “pārraksta” tā nobeigumu.
Foto Mārtiņš Vilkārsis
Izrādē smēķē
"Sēras piestāv Elektrai" kā lode pierē. Smago emociju karuselis, no kura grūti izkāpt. Lielisks sniegums. Bravo!
Izrāde, kas liek pārdomāt vēlreiz, ap ko griežas pasaule un kur tajā esmu es pats. Skaisti un baudāmi, melnbaltā.
Pagātne un nākotne. Dzīvība un nāve. Balts un melns. Pa vidu- mūsu dzīve, kurā ir izvēles, ko audzēt, lolot, lutināt- ļaunumu vai gaišo. Kā par tiem vilkiem- uzvar tas, kuru tu baro- melnais vai baltais. Noskatoties izrādi “Sēras piestāv Elektrai”, dzīve (lasīt- cilvēks) auklē ļaunumu. Kā mānīgi balto sniega piku, kas veļas no kalna. Tik milzīgu un smagu, ka kalna lejā tā gāž no kājām visu… M. Vilkārša scenogrāfija, I. Vītoliņas radītie tērpi izceļ ļaunā krāsas. Izrādās, to ir daudz- pelēki netīrais, spīdīgi un robusti melnais, pat kailais. Tas rūpīgi audzis un veidojies dzīves laikā- no nespējas piedot pagātni, no alkām atriebt (Elektra), pelēki netīrām attiecībām un nespējas tikt galā ar saviem iekšējiem "vilkiem". Pašam neapjaušot, pašam nesot patiesību kā lozungu. Vai tas jums ko neatgādina? Izrāde jaudīga, dziļš materiāls, mūsdienīgi atkailināta (režisore I.Mičule). Vai mēs piedzimstam un dzīvojam, lai tā būtu tik liela cīņa? Pārsteidzoši- izrādes tēma ir smaga, liek domāt, analizēt, bet tā nenogurdina. Laikam tāpēc, ka melnu mēs varam saredzēt tikai tad, ja ir baltais. Baltais atspoguļo visas krāsas. Dzīve…. Paldies aktieru ansamblim (izcils!!!!), paldies kičīgajai mākslas telpai Kurtuve un visiem, kas satur un stiprina teātri pārbūves procesā bez mājām. Izcila E. Zilberta mūzika.
Ļoti laba izrāde! Simboli šajā izrādē runā skaļāk par vārdiem! Paldies!
Mums ļoooti patika. Aizrāva no pirmās minūtes.
Patiess prieks un gandarījums par redzēto, liels paldies režisorei Mičulei un aktieriem Puķei, Stafeckai, Aizkalnam, Freimanim, ceru, ka izrādei tiks kādas SN nominācijas, kārtējo reizi pierādāt, ka nu jau otro sezonu esat pirmais jeb vadošais teātris LV.
Ļoti laba izrāde.
Ļoti laba izrāde.Iesaku noskatīties!
Kails pianists uz klavierēm spēlē: melns, balts, melns, melns... Melnais nav tikai asie kāpņu silueti un durvju ailas, bet arī maigs samts un ēnas. Kaila roka glāsta un sit. Izrāde, kurā ir daudz tuvuma un daudz tāluma. Daudz skaistā un daudz neglītā. Kailums ir, klavieres nē...