Edīte Tišheizere

EKSPERIMENTĀLAIS CILVĒKS - "HOMO INDIFFERENS"

Teātra Vēstnesis, 2022/III (147)

Elmāra Seņkova iestudētā izrāde Nelabie. Pēc Dostojevska tapusi ļoti skaidrā kontekstā. Precīzāk – divu strāvojumu krustpunktā. Viens no tiem ir Kultūras akadēmijā tapušais un tad uz Valmieru pārceltais 731. solis. Otrs – Seņkova Liepājas teātrī iestudētie uzvedumi Šekspīrs un Grimmi.

Indras Rogas un Mihaila Gruzdova audzinātajam Valmieras kursam Dostojevskis viscaur bijis klāt – etīdēs, eksāmenos, diplomdarbā, un tieši pēdējam dots zīmīgais nosaukums. Raskoļņikovam līdz augļotājas mājai bija sperami tieši 730 soļi. Izšķirošais ir 731. solis, ielaužoties otra cilvēka dzīves un dzīvības telpā. Šā pēdējā, izšķirošā soļa vai brīža, vai laikmeta nozīmi analizē arī Nelabie. Pēc Dostojevska. Un izrādes nosaukuma otrā daļa skan ļoti divdabīgi: gan kā atsauce uz literāro pirmavotu, gan kā norāde, ka tas, kas redzams, notiek pusotru gadsimtu pēc Dostojevska un laiks nesis lielas pārmaiņas.

Savukārt Elmārs Seņkovs Liepājas teātrī ar jaunajiem un pavisam jaunajiem aktieriem uzvedis divas izrādes par apdraudētu un tad jau bojā gājušu pasauli. Šekspīra kara nometne pamiera brītiņos Grimmos jau pārvērtusies par pēcapokalipses ainavu, kurā dažādas mītiskas un htoniskas būtnes, Nāves pārraudzītas, mēģina par jaunu saorganizēties kādā nebūt eksistencei piemērotā kārtībā. Turpinājums iecerētajai triloģijai būšot turpat Liepājā. Taču Valmierā tapis intriģējošs (un ne mazāk pravietisks) tēmas atzars. Grimmu varoņi bija rūķi, pasaku varoņi un mutanti, proti, ne-cilvēki, kuri mēģināja piemēroties dzīvei pēc sprādziena. Iedomājos, ka Nelabie varētu būt Seņkova ziņkārīgā eksperimenta papildinājums: ja nu kaut kur patvertnē palikusi dzīva kāda cilvēku grupiņa. Par ko pārvērstos viņi?

RADOŠĀ BUMBU PATVERTNE
Šī noteikti ir izrāde lēnai un ilgai domāšanai. Turklāt pirmie iespaidi pamazām mainās, iegūst pavisam citu kontekstu, un tas, kas skatoties izraisīja gandrīz homēriskus smieklus, atceroties kļūst drīzāk baiss. It kā atmiņa kārtu pa kārtai ņemtu nost virspusējos, amizantos spēles slāņus, atsedzot zem tiem cietu un nežēlīgu realitāti – iespējamu vai jau vismaz aizmetnī esošu.

Valmieras teātra Apaļā zāle – vienīgā dzīvības saliņa sagrautajā namā – pati par sevi jau ir spēles vieta ar raksturu. Visa enerģija koncentrēta aplī, skatītāju novietojums liek raudzīties pretimsēdētājos kā spogulī, bet aktieri ir rokas stiepiena attālumā. Oskars Pauliņš programmā pieminēts kā telpas un gaismu autors, un taisnība arī ir. Tieši gaisma rada notiekošā telpu. Izrādi skatoties, likās, ka diožu virkne pie pirmās rindas skatītāju kājām ar savu loku iezīmē arēnu, tātad cirku. Bet atmiņā tā aizvien vairāk sāk atgādināt ko citu, proti, ceļu uz avārijas izeju lidmašīnā, bet tāpat ar gaismiņu kontūru iezīmētās durvis – norādi par bēgšanas iespēju briesmu gadījumā. Tikmēr bezgaiss, kas iestājas cēlienu laikā, liek atcerēties vēl kaut ko nepatīkamāku – pretgaisa aizsardzības bunkurus, kuros vajadzēja doties sen atpakaļ skolas laikā. Skaidrs, ka Nelabo telpa var būt arī arēna, taču tikpat tā nav nekāda labā vieta. Turklāt pasaules notikumi piešķir tai papildu realitāti. Tādā telpā, nošķirti no ārpasaules, patiešām varētu dzīvot un pieaugt tie, kas palikuši pēc saules uzsprāgšanas Grimmos.

Justīne Kļava šo telpu padarījusi savā ziņā vēl noslēgtāku. Viņa radījusi lugu, paturot no Dostojevska sarežģītā un piņķerīgā romāna īsti tikai vienu sižeta līniju – par revolucionāro pulciņu, tā dalībniekiem un viņu attiecībām. Turklāt pārcēlusi to skaidri atpazīstamās mūsdienās, bet pašiem revolucionāro ideju kaldinātājiem atradusi laikmetīgu ekvivalentu – tie ir radošās nometnes dalībnieki, tieši tikpat elitārs un noslēgts sociums. Savukārt pasaules pārveidošanas un uzlabošanas runām piešķirta projektu un ierēdņu sterilā valoda. Gandrīz pavisam atsacījusies no Dostojevska teksta, Justīne Kļava spējusi apbrīnojami precīzi saglabāt romāna būtību un arī raksturus.

PĀRVIETOJAMĀ TIKUMĪBA
Dramaturģes izdomātā radošā nometne ir tāds snobu pulciņš, kurā vieni atrodas saskaņā ar savu sociālo stāvokli, citi tikuši laimīgas sagadīšanās pēc, bet vēl daži tiek ne bez augstprātības ielaisti, ja citādi nevar. «Likumīgie» ir Krišjāņa Stroda Nikolajs Stavrogins – galu galā tā nometne, cik noprotams, atrodas viņa mājās, Sanda Runges Pjotrs Verhovenskis un Klintas Reinholdes Elizabete Tušina. It kā ir un it kā nav šajā lokā Aksela Aizkalna Aleksejs Kirilovs un Ievas Esteres Barkānes Darja Šatova, Stavroginu ģimenē pieņemts bērns. Bet viņas brālis, Kārļa Dzintara Zahovska Ivans Šatovs, un Meinarda Liepiņa nule no cietuma iznākušais Fedja te vispār nepiederas, tie sēž skatītāju vidū un spēles laukumā tiek tikai tad, kad vajadzīgi.

Viņi ir ļoti spēcīgi aktieri, kuri, kā jau minēju, daudz pētījuši Dostojevska pasaules izjūtu – un tieši tā šeit ir nepieciešama. Turklāt viņi zina, kā spēlēt lomu, ne vien visu tās apjomu paturot prātā, bet arī sajūtās atrodoties it kā trijos laikos, proti, tēla pagātnē, tagadnē un paredzamā nākotnē. Ikviens no viņiem spēlē raksturu, kas nenovēršami kļūs par likteni. Tāpēc ir aizraujoši vērot katra lomas nianses, vēlāk aptverot, ko kāds sīkums nozīmējis turpmākai tēla dzīvei. Turklāt režisors Elmārs Seņkovs ikvienam ir paredzējis «lielās atklāsmes» brīdi, kad no augšas krītoša prožektora stara konusā varonis ir viens un runā vai klusē tikai pats ar sevi.

Kas īsti notiek ar šiem jaunajiem cilvēkiem un vai kas maz notiek? Justīnes Kļavas lugā, jādomā, ar režisora ziņu, ierakstīta paaudze, kura kopš vidusskolas gadiem un debašu klubiem pieradusi pie visu vērtību un jēdzienu relativitātes. Galvenais ir sacensība – kurš atradīs vairāk argumentu idejai, kas jāaizstāv, vienalga, vai pats argumentētājs tai piekrīt vai ne. Tieši tā arī viņi eksistē. Klīst apkārt zīda pidžamās un rītasvārkos, kas, Ilzes Vītoliņas radīti, gandrīz vai atgādina vakartērpus. Iedzer vīnu un, paslēpuši acis, tātad arī domas, aiz necaurredzami melnām brillēm, mētājas ar idejām, argumentiem un pretargumentiem. Te skan visi laikmetīgai domāšanai piedienīgie vārdi – par iekļaujošu sabiedrību, marginālo grupu līdztiesību, vienlīdzību un tā tālāk, un tā joprojām. Sevi gan viņi ar īpašu līdztiesību neapgrūtina. Teiksim, Elizabete ar galvas pagriezienu un smaidu vien prot pasvītrot distanci starp sevi un Darju. Savukārt Darja, lai arī vārdos apliecina tās pašas vērtības, ko pārējie, nepārtraukti atrodas aizsardzības pozīcijā: pleci uzrauti, it kā viņa gribētu paslēpties ne tikai no citiem, bet arī pati no sevis. Tāpat vien, pārbaudīdams robežas, kāds viņai iesit. Bet runāšana turpinās, it kā nekas nebūtu noticis. Tāds tukšgaitas vāveres ritenis, kurā griežas šarmantais Verhovenskis, no visa atsvešinātais Nikolajs Stavrogins, Kirilovs, pie pudeles kā pie glābiņa nepārtraukti pieķēries. Tas ir uzpazīstami un patiesībā ļoti smieklīgi.

Spēles laukums ir gandrīz tukšs, uz tā palaikam atrodas tikai viena mēbele. Sekreters, pie kura var aiziet, lai izņemtu kādu grāmatu un nolasītu vajadzīgo citātu, sameklētu kādu iesāktu rakstu vai vienkārši noliktu vīna glāzi. Sekreteram ir Stefans vārdā, un šī mēbele iemieso… Stavroginu senioru, visu jauno cilvēku kādreizējo skolotāju un tikumisko audzinātāju. Elmārs Seņkovs bijis ļoti ironisks, ideālu nesēju vārda tiešā nozīmē padarot par mēbeli. Skaidrs, ka Valmieras teātrī ir pietiekami daudz pieredzējušu aktieru, kas šo tēlu varētu nospēlēt. Nav nekādas vajadzības. Ideāli, morāle un tamlīdzīgi relikti kļuvuši par kaut ko viegli pārbīdāmu, ērti lietojamu, un visbeidzot Nikolaja māmiņa Varvara Stavrogina, ko spēlē Elīna Vāne, bez grūtībām to aizslidina vispār prom no acīm. Tāda pārvietojamā tikumība.

JAUNĀ HUMANOĪDA DZIMŠANA
Pamazām atslābinātā eksistēšana saspringst. «Radošo» nometnē parādās tie, kam tā nemaz nav domāta. Šatovs, nervozi kāju šūpodams, turpat otrajā rindā ir sēdējis, un Kārlis Dzintars Zahovskis ienes arēnā fiziski sajūtamu smagumu: te skanošajos vārdos viņa varonis sen vīlies, no Šatova nekustīgā skatiena gribas paslēpties, kaut arī tas vērsts nevis uz citiem, bet dziļi sevī. Turpretim Fedja, kā to spēlē Meinards Liepiņš, domā pārāk lēni, lai vispār saprastu, cik neiederīgs viņš ir šajā kompānijā, kurai smieklīgi ir viņa mīlestības apliecinājumi Elizabetei un šķebīgas visiem piedāvātās kontrabandas cigaretes «ar smaržiņām». Visbeidzot snobu lokā parādās Marija Ļebjadkina, kurai režisors piešķīris nevis Dieva dotas vientieses, bet mentāli un fiziski slimas būtnes veidolu, un to Anna Nele Āboliņa iemieso līdz pēdējai detaļai ticami. Šie trīs – smagie, apdalītie, neglītie – kļūst par katalizatoriem, lai pārējo abstraktās idejas pārvērstos vispirms ņirgās, bet pēc tam asiņainā realitātē.

Patiesībā izrādē tas viss joprojām tiek spēlēts artistiski, viegli un smieklīgi. Grūtas ir pēcdomas. Viens no izrādes (un romāna) kulminācijas un smaguma punktiem ir saruna, kurā Verhovenskis pierunā suicidāli noskaņoto Kirilovu ne tikai patiešām izdarīt pašnāvību, bet padarīt to par idejisku soli, pie reizes uzņemoties pirmsnāves vēstulē arī atbildību par pāris slepkavībām. Sandis Runge un Aksels Aizkalns spēlē šo ainu kā aizraujošu «prāta vētru»: kurš izdomās kaut ko vēl trakāku un smieklīgāku. Pieminēt Hitleru? Nē, uz tādu ekstrēmu lietu Kirilovs nav gatavs, toties par dabiskām ģimenēm gan viņš ir ar mieru doties nāvē. Verhovenskis manipulē ar draugu, un katrs solis tuvāk asiņainam iznākumam padara viņu aizvien līksmāku un aizrauj arī Kirilovu šajā makabrajā priekā, kurā pazūd robežas starp joku un vājprātu, iedomām un murgu.

Robežas izzūd pavisam, kad Stavrogins, pie tētiņa – sekretera – nostājies, lasa vienīgo autentisko Dostojevska tekstu, proti, pirmizdevumā un vēl ilgi pēc tam nepublicēto nodaļu Pie Tihona jeb atzīšanos, kā izvarojis meitenīti, kura pēc tam pakārusies. Krišjānis Strods lasa absolūtā bezjūtu mierā un pabeidzis iztur pauzi, kas ir tik gara, ka kļūst bail, vai neiekliegsies kāds no skatītājiem. Seņkova triju izrāžu puzlē precīzi iekrīt pēdējais gabaliņš: tas, kas tikko notika vairāku cēlienu garumā, bija mutācijas process – kā kaut kur mežā ap Černobiļu. Pasaulē zem uzsprāgušās saules normāla dzīvība vairs nav iespējama. Mutācijas rezultātā ir radies jauns cilvēkveidīgā tips – «homo indifferens», vienaldzīgais, kuram robežu starp labu un ļaunu vispār vairs nav. Tā būtu ļoti skarba diagnoze. Ja vien nākamajā ainā Nikolajs Stavrogins tajā pašā nāvīgajā mierā nepadarītu sev galu.

Patiešām nezinu, vai tas padara Elmāra Seņkova pēcapokalipses eksperimentu draudīgāku, vai, gluži otrādi, atstāj kādu mierinājumu.

www.teatravestnesis.lv

Tuvākās izrādes

pk. 09.12 18:30 Apaļā zāle NELABIE. PĒC DOSTOJEVSKA 3 st. 55 min.
EUR 20
Pirkt biļeti
se. 10.12 17:00 Apaļā zāle NELABIE. PĒC DOSTOJEVSKA 3 st. 55 min.
EUR 20
Pirkt biļeti
sv. 11.12 13:00 Apaļā zāle NELABIE. PĒC DOSTOJEVSKA 3 st. 55 min.
EUR 20
Pirkt biļeti
tr. 01.02 19:00 - NELABIE. PĒC DOSTOJEVSKA

Viesizrāde Latvijas Nacionālajā teātrī

3 st. 55 min.
EUR 30
Pirkt biļeti
ce. 02.02 19:00 - NELABIE. PĒC DOSTOJEVSKA

Viesizrāde Latvijas Nacionālajā teātrī

3 st. 55 min.
EUR 30
Pirkt biļeti
pk. 03.02 19:00 - NELABIE. PĒC DOSTOJEVSKA

Viesizrāde Latvijas Nacionālajā teātrī

3 st. 55 min.
EUR 30
Pirkt biļeti

Komentāri

Pieslēdzies un pievieno savu komentāru par recenziju

Pieslēgties

Reģistrēties

Pagaidām komentāru nav

Valmieras drāmas teātris

Paldies! Uz norādīto e-pasta adresi ir nosūtīta vēstule, lai apstiprinātu jūsu e-pastu.