Undīne Adamaite

NENOVĒRSIES, KAD MARIJA DEJO

Teātra Vēstnesis, 2022/III (147)

Noskatoties Elmāra Seņkova iestudējumu Nelabie. Pēc Dostojevska, vieglāk dzīvot, protams, nekļūst, bet ir ļoti labi, ka šāda izrāde ir tapusi. Aizkustinoši, ka mazā no būvlaukuma atkarotā telpā, pussaārdītā teātrī, cilvēki sānu pie sāna 3,5 stundas ne pārāk ērtos apstākļos ir gatavi risināt tik dziļu un smagu sarunu. Drosmīgi ir sūtīt vienmēr glīti ģērbtos Valmieras drāmas teātra apmeklētājus uz āra tualeti (lai gan kuram normālam cilvēkam, kurš starpbrīdī ātri izskrien cauri jaunākajām ziņām par Ukrainas karu, nāktu prātā par to kurnēt) un arī ķerties pie Dostojevska – ej nu sazini, kā tik latviskā Valmieras inteliģence šobrīd varētu reaģēt uz piedāvājumu iedziļināties krievu noslēpumainajā dvēselē... Patiesībā piedāvāt publikai Dostojevski ir atļaušanās jebkuros laikos, jo rakstnieks nesniedz nevienu pašu plāksterīti satrauktai dvēselei, bet aicina ieskatīties savā ēnas bezdibenī vēl dziļāk. Šādu izvēli noteikti nevar saukt par vieglākā ceļa meklēšanu. Tāpēc nav brīnums, ka par šādu cieņpilnu teātra māksliniecisko ceļu mīšanu 2021./2022. gada sezonā Valmieras drāmas teātris ir saņēmis visvairāk Spēlmaņu nakts nomināciju. Režisora Elmāra Seņkova un dramaturģes Justīnes Kļavas kopdarbu Nelabie. Pēc Dostojevska gan vērtēs nākamā žūrija.

BEZ KRIEVU DVAŠAS
Tā kā izrādes aktieru ansambli, izņemot Elīnas Vānes Varvaru Stavroginu, kura lielā aktieriskā atbrīvotībā savu varoni interpretē teju lēdijas Makbetas līksmi ciniskā amoralitātē, un Annas Neles Āboliņas Mariju Ļebjadkinu, veido jaunie aktieri, kuri nesen bija studentu kurss, ir neiespējami nepieminēt teātra vēsturē ierakstīto Daugavpils teātra studentu izrādi Velni tālajā 1993. gadā. Ne velti izrādes programmiņā atrodama arī pateicība Pēterim Krilovam, kurš bija 1993. gada aktieru kursa audzinātājs un Velnu režisors.

Ir vērts izvērst garāku atkāpi un ieskatīties teātra kritiķa Normunda Naumaņa tik precīzajā recenzijā Krievu dvašas latviskās pārvērtības (Diena. 25.09.1993.) par daugavpiliešu Velniem:

«Nezin kopš kuriem laikiem kā pašsaprotama tiek uzskatīta atziņa, ka umom Rossiju ņe poņaķ... Jā. Aizvien mazāk gribas arī tai veriķ. Ne Pēteris un Nikolajs, ne Ļeņins un Staļins, cērtot logus te tur, te šeit, nespēja apgāzt vai sapurināt milzīgo dubļos, šņabī un slinkumā trulo rumpi, kuram imja miļion. Vai nu galviņa bija pārāk sīka, vai vēders par lielu. Sātaniskā pašpārliecinātībā rumpis blīda no Vladivostokas līdz Berlīnei, pa ceļam nospiezdams pats savus bērnus miljonu miljonus. Taču pat visbaismīgākajos apstākļos uz šī monstra miesas izauga kādas kaitinošas blušeles, kas, lai gan no kopējās netīrības pārtikdamas, ātri pārtapa vienīgajās būtnēs, kurām varēja dot cilvēka svēto vārdu.» Valmieras radošās komandas Velnu interpretācijai nav nekāda sakara ar «krievu dvašu».

Tās «blušeles» esam mēs paši. Nekādi krievi, kas šobrīd gulda nevainīgas ukraiņu ģimenes masu kapos, bet varbūt es pati, kas skrollē telefonā uz priekšu daiļslidotājas bez kājas priekšnesumu? Bet Elmārs Seņkovs saka – skatieties, kā labdarības ballītē savā priekšnesumā Ko es te daru dejo Marija Ļebjadkina, spazmatiski raustīdama miesu un valodu. Šī izrāde nebūtu iedomājama bez smalkā teātra komponista Edgara Mākena un horeogrāfes Lindas Mīļās darba, kur kulminācija ir krāšņais ļaunuma reivs ar Stavroginas un Verhovenska deju varas un seksa ekstāzes uzbudinājumā.

Aktrisei Annai Nelei Āboliņai ir dots ļoti grūts uzdevums, ar kuru viņa ļoti labi tiek galā. Varētu sagaidīt, ka visa aktrises enerģija un koncentrēšanās aiziet, lai atveidotu Marijas Ļebjadkinas specifisko ķermeņa ierobežotību, taču aktrise pārliecinoši nospēlē arī tēla eņģelisko, nevainīgo, kristālskaidrā spoguļa dabu. Kā «dievadotais» cilvēks viņa redz patiesību cauri jebkurai maskarādei, meliem, liekulībai un manipulācijām, kuru Stavroginas «galmā» netrūkst. Aktrisei izdodas Marijas tēlu izvest cauri visplašākajai intonāciju gammai – viņas «smalko manieru un sarunu» mācīšanās Varvaras Stavroginas labdarības iekļaujošajā ballē ir pat komiski asprātīgs moments, kamēr brīdi pirms sava slepkavas – lāga Fedjas ierašanās aktrise caurstrāvo ar traģisku priekšnojautu vibrāciju. Marijas neskaitāmas reizes atkārtotie vārdi «baznīca saplīsa, baznīca saplīsa» iet caur kauliem. Algotais slepkava Fedja Meinarda Liepiņa atveidā, lāga mieramika, pilnīgi bez ļauna, gandrīz tāds «kalendārsmanisauc», nelaimīgs alkoholiķu bērns treniņtērpā, kurš nezina, kādā secībā lietot balto un sarkano vīnu un kurš raksta klamzīgas serenādes skaistajai Elizabetei, neizskaistinātā reālismā Marijai pārgriež rīkli, satin plēvēs un aizvelk prom. Burtiski, naturāli, liekot izrādes sterili laboratoriski askētiskajā telpā ienākt Seņkova Liepājā iestudētā Šekspīra un Grimmu skarbumam.

Gandrīz neticami, kā iespējams no Dostojevska izsūknēt visu specifisko «krieviskumu» un Oskara Pauliņa radītajā telpā un arēnai līdzīgajā izgaismotībā pavērst prožektora staru tiešā un pārnestā nozīmē pret pašu skatītāju. Stroboskopa staru asmeņi negraiza cits citu, bet gan indivīdu pašu. Elmārs Seņkovs, Justīne Kļava un aktieri, atspērušies no Dostojevska Velniem, nepārprotami runā par sevi un saviem laikabiedriem kalendārajā šodienā. Režisoram kopā ar ansambli labi izdevies atklāt mehānismu, kā parasti vēlamies mainīt un uzlabot pasauli. Lūrot caur sava sīkā egoisma šaurajām durtiņām un ķeroties klāt citādi domājošo pāraudzināšanai. Šī ideja jau parādās izrādes reklāmas rullītī: «Jautājums, kas mums jāatrisina, ko iesākt ar tiem sabiedrības elementiem, kas kavē pasaules progresu? Kā mēs varam viņiem palīdzēt. Kā varam viņus izglītot, attīstīt, audzināt? Šis izklausīsies mazliet radikāli, bet dažkārt vienīgais veids, kādā atrisināt ilgstoši nerisinātas problēmas, ir atrisināt tās te, tagad, uzreiz un uz visiem laikiem!»

Dramaturģe Velnus pārrakstījusi satīriska pamfleta koordinātu sistēmā, asprātīgi paironizējot par publiskajā telpā apzelētajām tēmām – pārspīlēto politkorektumu, jājamzirdziņu par «iekļaujošo sabiedrību», dzimumu līdztiesību u. c. Justīnes Kļavas jauneklīgais un asredzīgais skats neļauj apmuļķoties. Šoreiz, salīdzinot ar saviem citiem darbiem, dramaturģe vairāk izmantojusi melno humoru un pat Makdonas cienīgu cinisma devu, kas, protams, organiski izriet no dotās tēmas. Piemēram, ierosinot palielināt sieviešu pašnāvnieču skaitu, lai būtu līdztiesība. Kirilovam rodas vēl spožāka ideja – varbūt varētu sievietēm pašnāvniecēm piešķirt stipendijas līdzīgi kā sievietēm zinātnē.

Justīne Kļava savu mērķi – «aizstāt 19. gadsimta Krievijas ikdienas dzīves reālijas ar mūsdienu Rietumu aktualitātēm un leksiku» – realizējusi mērķtiecīgi un pārliecinoši. Cēzara salāti, popkorns, džekpots, amerikāņu dolārs. «Tu esi kā NordStream2,» mīlas dzejolī vārsmo Fedja. Netrūkst arī dramaturģei mīļo lingvistisko jociņu, kā, piemēram, «post spirtum». Jauniešu nometnē šis iesmejoši ironiskais, atsperīgais stiliņš, protams, labi iederas.

VISATĻAUTĪBAS NARKOMĀNI
Dīki un manierīgi savās zīda pidžamās un saulenēs, kas kostīmu mākslinieces Ilzes Vītoliņas versijā pāraug arī par dienas drēbēm, sarodas jauniešu nometnes dalībnieki. Tikpatlab viņi varētu būt no kāda Ficdžeralda romāna vai Sagānas Esiet sveicinātas, skumjas. Daži no viņiem jau sēž skatītāju zālē, kā, piemēram, Klintas Reinholdes Elizabete Tušina, skaista kā bildīte senā medaljonā, apklususi pāri stāvošā kaprīzumā un niķīgumā, kā pati sevi raksturo.

Izrāde salīdzinājumā ar Pētera Krilova studentu Velniem sākas izteikti minimālistiski un statiski, kamēr daugavpiliešu Velnos Šagāla gleznas greizajā kosmosā zem ačgārni sagāztā Kristus tēla aktieri, Normunda Naumaņa vārdiem, «dedzīgi runā, ber, izkliedz, nosten vai nodeklamē» traka karnevāla gaisotnē.

Lecīgi, ironiski, ciniski, viegli aizkaitināmi Pēteris, Darja, Aleksejs, Ivans, Nikolajs mētā savu vārdu pingpongu, dzerdami vīnu no kakliņa un gatavi diskutēt par visu pēdējo, arī to, cik skaists vai neglīts uzrakstījies N plakātā «Nevienlīdzība = nāve», visi kļūst aizvien uzvilktāki. Kā iesildoties. Pirmajā cēlienā izdevies radīt it kā uzvilkta loka atmosfēru. «Zelta jaunatne» sacenšas, kurš ir diskriminētāks un apspiestāks, līdz vienojas, ka «galvenais, kas mums šobrīd jāatrisina, kā noorganizēt politiski motivētu simt miljonu cilvēku slepkavību. Kādi ierosinājumi?» Varbūt baltu filologi kā visa ļaunuma sakne un Rietumu civilizācijas apdraudējums? Let it be!

Aktieriski izrādes centrs ir Sanda Runges Pēteris Verhovenskis, kurš pats sevi ir ielicis savā brīvības, precīzāk, visatļautības cietumā. Spīdošām acīm kā narkomānam, viņam vajag jaunu un jaunu devu – piedzīvot savu neprātīgo iedomu piepildīšanos. Tas darbojas! Dodiet vēl! Ar mefistofelisku vieglumu teju dejiskā solī viņš lido pie viena un otra, un tik pilina, pilina, pilina. Runges Verhovenskī ir visvairāk Dostojevska varoņu sadomazohisma. Daudz rafinētāks savos motīvos ir Krišjāņa Stroda Nikolajs Stavrogins. Kas notiek aiz viņa bezkaislīgās sejas, nenoraustoties ne plakstiņam monologā par izvaroto meitenīti? Kur viņš glabā savu sirdsapziņu? Atbilde tiek paņemta līdzi pašnāvībā. Tieši ar to beidzas Elmāra Seņkova izrāde.

Ļoti mūsdienīgu, atpazīstamu jaunas sievietes tipāžu Darjas Šatovas lomā radījusi Ieva Estere Barkāne. Šķiet, ka jaunā revolucionāre sirgst ar izplatīto UDHS (uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindromu). Visu laiku kā uz atsperēm Darja reizē ir par visu totāli pārliecināta un reizē – totāli apjukusi un vientuļa. Vieglāk ir darbībā. Uzlekusi uz sniega dēļa, viņa ir gatava mācīties vācu valodu, braukt uz Šveici un glābt (mīlēt?) Stavroginu, savu «destruktīvo, apmaldījušos, pretīgo kropli»...

Liela aktieriska slodze uzlikta Akselam Aizkalnam Alekseja Kirilova lomā un Kārlim Dzintaram Zahovskim Ivana Šatova lomā, jo dramaturģe Justīne Kļava šo tēlu darbības līnijā un tekstos ir atstājusi salīdzinoši vairāk «tīra» Dostojevska. Šķiet, ka aktieriem šobrīd vēl nepietiek jaudas, lai līdzvērtīgi cīkstētos ar Dostojevska teksta metafizisko jautājumu intensitāti un blīvumu savienojumā ar pusafektētiem stāvokļiem, lai ticami tos aiznestu līdz skatītājam. Dostojevska daiļrades pētnieks Mihails Bahtins ir norādījis, ka rakstnieka teksti ir ārkārtīgi vārdiski. No Dostojevska literārajiem darbiem praktiski nav iespējams izvilkt atsevišķus aforismus vai sentences, kas būtu lietojamas bez konteksta. Vārdi dzīvo tikai caur personāža runāšanu darbībā.

P. S. Spēlmaņu nakts žūrijai vajadzēs ieviest jaunu kategoriju – Labākais priekšmeta aktierdarbs. Ja Viestura Meikšāna Dēmōnā Liepājas teātrī izdzīto eņģeli atveido kopētājs, tad šoreiz, saskaņā ar Justīnes Kļavas ieceri, veco Verhovenski spēlē sekretārs (lugā – kumode).

www.teatravestnesis.lv

Tuvākās izrādes

pk. 09.12 18:30 Apaļā zāle NELABIE. PĒC DOSTOJEVSKA 3 st. 55 min.
EUR 20
Pirkt biļeti
se. 10.12 17:00 Apaļā zāle NELABIE. PĒC DOSTOJEVSKA 3 st. 55 min.
EUR 20
Pirkt biļeti
sv. 11.12 13:00 Apaļā zāle NELABIE. PĒC DOSTOJEVSKA 3 st. 55 min.
EUR 20
Pirkt biļeti
tr. 01.02 19:00 - NELABIE. PĒC DOSTOJEVSKA

Viesizrāde Latvijas Nacionālajā teātrī

3 st. 55 min.
EUR 30
Pirkt biļeti
ce. 02.02 19:00 - NELABIE. PĒC DOSTOJEVSKA

Viesizrāde Latvijas Nacionālajā teātrī

3 st. 55 min.
EUR 30
Pirkt biļeti
pk. 03.02 19:00 - NELABIE. PĒC DOSTOJEVSKA

Viesizrāde Latvijas Nacionālajā teātrī

3 st. 55 min.
EUR 30
Pirkt biļeti

Komentāri

Pieslēdzies un pievieno savu komentāru par recenziju

Pieslēgties

Reģistrēties

Pagaidām komentāru nav

Valmieras drāmas teātris

Paldies! Uz norādīto e-pasta adresi ir nosūtīta vēstule, lai apstiprinātu jūsu e-pastu.