Edīte Tišheizere

RADOŠĀ NOMETNE IEKĻAUJOŠAI VARMĀCĪBAI

Ir, 22.09.2022.

Iedomāties nevarēju, ka Dostojevska sarežģītais, pretrunu un nodevību pilnais romāns Velni tik labi «iesēžas» dzīvē te un tagad. Man patīk arī režisora Elmāra Seņkova un dramaturģes Justīnes Kļavas piedāvātais izrādes nosaukums Nelabie. Pēc Dostojevska, tik brīnišķīgi divdomīgs. Patiešām — ko gan laikā pēc Dostojevska vēl iespējams pateikt par katra cilvēka psihes dziļumos mītošajiem monstriem, kuru izpētei viņa varoņi reiz veltījuši dzīvi? Un vai tas, kas pirms pusotra gadsimta likās sātanisma kalngals, tagad vairs šķiet tik liels ļaunums? Un varoņi? Kādi velni, kādi elles izdzimumi — tik vien kā nelabie, nu, ne pārāk labie.

Justīnes Kļavas sarakstītā luga ir izrādes pirmais precīzais trāpījums: fabula un raksturi veidoti «pēc Dostojevska », bet notikumi, vide un valoda ir tīrā šodiena. No romāna izvilkta viena sižeta līnija — Dostojevska aprakstītais «revolucionārais pulciņš », kas pārtapis par jaunu, pārtikušu bohēmistu radošo nometni, tieši tikpat noslēgtu, tikai izredzētajiem paredzētu vidi. Te skan visi laikmetīgai domāšanai piedienīgie vārdi — par iekļaujošu sabiedrību, marginālo grupu līdztiesību, vienlīdzību, (uzskaitījums brīvi turpināms). Par tiem spriež Ilzes Vītoliņas dizainētās zīda pidžamās un rītasvārkos tērpti jauni cilvēki, ik pa brīdim ieķerot no vīna pudeles.

Nākamais trāpījums ir telpa. To būtībā veido Oskara Pauliņa gaismas — lampiņu virkne padara apaļo spēles laukumu par arēnu, staru konuss brīžiem izceļ varoņu tuvplānu, krāsa vien spēj piešķirt notiekošajam draudīgu noskaņu, palaikam pretgaismā iezīmējas kāds dramatisks siluets.

Galvenais trāpījums tomēr ir Elmāra Seņkova saspēle ar Valmieras teātra jaunajiem aktieriem. Režisora piedāvātā spēle padara izrādi vieglu un pat uzjautrinošu — galu galā, labi situētas sabiedrības plāni par pasaules un zemo slāņu glābšanu vienmēr ir drusku komiski. Un tad šajā vieglumā pa lāsītei vien tiek pilināta realitāte, līdz tās jau ir rotaļas ar nāvi. Tas, kā Valmieras jaunie aktieri Apaļās zāles tuvplānā atklāj šo pāreju no dīkās spēlēšanās ar liberālismu, kas ir par kādiem «citiem», uz ļoti konkrētu realitāti, kas attiecas uz katru pašu, ir vienkārši fascinējoši.

Nesenie Indras Rogas un Mihaila Gruzdova audzēkņi joprojām ir ciešs ansamblis un reizē ļoti patstāvīgas radošas personības. Atmiņā paliek katrs. Sanda Runges Pēteris Verhovenskis ir aizrautīgs pasaules pārveidošanas teoriju iemiesotājs. Vai tas būtu «darbiņš», kas padarāms starpbrīdī — sarīkot slaktiņu skolā, vai potenciāla pašnāvnieka aizbīdīšana līdz liktenīgajam solim, viss, kas sanāk, izraisa viņā bērnišķīgu līksmi. Tā aizrauj arī Aksela Aizkalna atveidoto Kirilovu, kas aizmirst par bailēm un, apspriezdams ar Verhovenski savu pirmsnāves vēstuli, dedzīgi iezīmē nepārkāpjamās «sarkanās līnijas» — Hitleru nepieminēs, bet par dabiskajām ģimenēm gan iestāsies. Ievas Esteres Barkānes spēlētā Darja ir pieņemtais bērns ar neglābjami sabojātu stāju, it kā censtos paslēpties pati savos plecos, un no šīs paslēptuves tad nes vēsti par līdztiesību. Kārļa Dzintara Zahovska atveidotais Šatovs ir vienīgais, kurš jau izrāvies no revolucionāro spēlīšu pulciņa un raugās uz notiekošo ar smagu, bezcerīgu skatienu.

Meinarda Liepiņa cietumnieks Fedja ar lēnu domāšanu un traktora grāciju mēģina kļūt par savējo, neskatoties uz urlas treniņtērpu un kontrabandas cigaretēm. Spēlēšanās kulminācija un beigas ir Krišjāņa Stroda spēlētā Nikolaja Stavrogina monologs par meitenītes izvarošanu un nāvi: klusi un mierīgi viņš nolasa no lapas savu atzīšanos, un vienīgais, kas viņu ne jau nu sāpina, bet drusku uztrauc, ir paša pilnīgā bezjūtība, laba un ļauna robežas pārkāpjot. Šajā vienlaicīgajā spēlēšanās vieglumā un seku dramatismā iekļaujas arī Elīnas Vānes Varvara Stavrogina un Klintas Reinholdes Elizabete Tušina.

Toties ārpus rotaļām, manuprāt, tomēr paliek Marija Ļebjadkina, ko režisors traktējis kā meiteni ar ļoti īpašām vajadzībām. Anna Nele Āboliņa Mariju spēlē virtuozi, navvārdam vietas. Taču uz skatuves fizioloģiski precīzi attēlota dabas nežēlība (tāpat kā kailums) ir ārkārtīgi spēcīgs izteiksmes līdzeklis, ko vērts izmantot ar mikroķirurģijas precizitāti un tikai tad, kad citādi nav iespējams. Man tomēr gribētos apstrīdēt režisora lēmumu tādā veidā piešķirt asumu un dramatismu jauno dīkdieņu spēlītēm, jo aktieri gan vienu, gan otru jau ir panākuši ar savu tēlojumu un iekšējiem, nevis ārējiem izteiksmes līdzekļiem.

Tādas tās spēlītes ar iekļaujošu sabiedrību, līdztiesību un «vārdiem, vārdiem, vārdiem».

Tādas tās spēlītes ar iekļaujošu sabiedrību

Tuvākās izrādes

pk. 07.10 18:30 Apaļā zāle NELABIE. PĒC DOSTOJEVSKA 3 st. 55 min.
EUR 20
Pārdots!
se. 08.10 13:00 Apaļā zāle NELABIE. PĒC DOSTOJEVSKA 3 st. 55 min.
EUR 20
Pārdots!

Komentāri

Pieslēdzies un pievieno savu komentāru par recenziju

Pieslēgties

Reģistrēties

Pagaidām komentāru nav

Valmieras drāmas teātris

Paldies! Uz norādīto e-pasta adresi ir nosūtīta vēstule, lai apstiprinātu jūsu e-pastu.