Protams, lai cik ciniski tas izklausītos, politiskie pasaules murgi 2022. gada pirmajā pusē kļūst par daļu no izrādes mārketinga. Lai gan, no otras puses, tā potenciāls, visticamāk, netiek piepildīts Valmieras teātra remonta dēļ. To noteikti var aprēķināt, tik man nav statistikas datu. Un tas arī nav svarīgi.

Svarīgi ir tas, kas, par ko un kam ir veidojis šo izrādi (Mēs, roks, sekss un PSRS). Izrādes veidotāju un dalībnieku vidējais dzimšanas gads ir 1982. (neatradu vien gaismu mākslinieka Gata Priednieka-Melnača dzimšanas gadu). Tātad vidējais izrādes dalībnieks Padomju Savienībā ir nodzīvojis vien pirmos astoņus savas dzīves gadus. Cik daudz jūs atceraties no pirmajiem astoņiem savas dzīves gadiem? Visticamāk, ne daudz. Un vēl ticamāk, ka teju neko par politiskajiem lēmumiem un valstiskām ķēpām. Tātad es secinu, ka izrādes objekts – jaunība padomijā – ir vēsturisks izpētes objekts, nevis atmiņu stāsts. Un tātad izejas punkts stāstiem ir 2021. gads, kad radošā grupa sākusi dažādu materiālu izpēti. Par ko es runāju? Par sākto kampaņu «kas bija nepareizi». Kampaņa gan tālu neizskanēja, tomēr uz mani atstāja lielu iespaidu. Mēnešiem staigāju apkārt ar neizpratni par to, no kurienes kādam ir radusies ideja, ka šī ir dokumentāla izrāde. Vai ka izrādei būtu uzdevums būt faktoloģiski precīzai. Vai ka indivīda atmiņa ir objektīva. Lai gan fake news kā termins ir parādījies mūsu gadsimtā, arī iepriekšējo gadsimtu propagandas izplatīšanas paņēmienos var samanīt līdzības. Tādēļ – kāds brīnums, ja izrādes materiālos un dramaturģiskā teksta gala variantā parādās «kļūdas»? Man gribas aizstāvēt ik teikumu, atgādinot, ka visos laikos eksistējusi un eksistēs interpretācija. Vēl jo vairāk mākslā, kurai tomēr teātris joprojām ir piederīgs, ne tā? Turklāt dzīvā māksla pieļauj arī cilvēcisko kļūdu iespējamību. Iepriekšējie divi gadi šajā pasaulē arī pierādījuši, ka izvēlēties, kam ticēt un uzticēties, ir neizsakāmi grūti, ja varam zaudēt draugus, elkus un cieņu pret citiem vienas špricītes dēļ. Tāpēc jautājumos par vēsturi izšķirties, kam ticēt, ir vēl grūtāk.

Jānis Znotiņš, Ance Muižniece un Pamela Butāne ir jau ieeļļota mākslinieciskā kombinācija, kas pievēršas tik sāpīgi sarežģītajai jauniešu auditorijai. Un šķiet, ka veiksmīgi. Es pieļauju, ka arī pusaudžu vecumā jauniešu kultūras patēriņa izvēles galvenokārt ietekmē vecāki vai skolotāji, tāpēc šķiet, ka radošais tandēms trāpa tādā ģimeniskā «mīkstumiņā», piedāvājot izrādes, kas būs interesantas visai ģimenei, jo tās balstītas uz vecākiem zināmām un tuvām parādībām (kā Regīnas Ezeras Cilvēkam vajag suni vai Pērkona mūzika) un piedāvā stāstus nesarežģītā dramaturģijā un gana atvērtā formā, kas varētu šķist pievilcīgāka jauniešiem. Tā tas ir arī šajā gadījumā. Lai gan acīmredzamā mākslinieciski emocionālā manipulācija ar Pērkonu, kas liek zālei būt aizrautīgā kustībā jau no pirmajiem izrādes mirkļiem, mani drusku kaitina (tieši nepārprotamās caurspīdības dēļ), nevar noliegt, ka tas ir veiksmīgs paņēmiens, kas arī satuvina zālē sēdošās paaudzes. Un šajā gadījumā manipulācija ir pilnībā saprotama tieši tāpēc, ka pats Pērkons un leģendārākais grupas koncerts kļūst par atspēriena punktu izrādes tapšanā.

Ance Muižniece, radot izrādes dramaturģisko pamatu, izmanto drošu un pašas pārbaudītu paņēmienu, veidojot tēlu raksturus, kas kļūst par laika koncentrātu. Ances tēli – septiņpadsmitgadīgie Andrejs, Vizma un Uģis – un viņu radinieki gandrīz trīs stundu laikā piedzīvo visas padomju klišejas, ko es mēdzu šodien uztvert arī kā nostalģisku eksotiku, – kontrabandu, alkoholismu, seksu, slaveno Ogres vilcienu, nodevību, čekas aģentus, blatu utt., u. tml. Protams, atsevišķas parādības joprojām ir arī starp ikdienas eksotiskajām vēsmām. Šāda pieeja dramaturģijai ļauj aktieriem pludināt un šķērsot formas robežas, nepieprasot pārāk dziļu iegrimšanu reālpsiholoģijā, parādot galvenās iezīmes, kas nepieciešamas pēc iespējas izsmeļošākas kolāžas veidošanai. Tas ļauj īsā laikā prezentēt maksimāli daudz informācijas stāsta veidā, turklāt sižetu papildina tēlu komentāri par konkrēto parādību, kas sniedz plašāku priekšstatu par vēsturisko kontekstu.

Komentāri mani automātiski aizved pie aktieru ansambļa, jo man izdevās piefiksēt interesantu novērojumu – jaunie aktieri daudz straujāk un organiskāk spēj pārslēgties no tēla uz komentētāju un atpakaļ. Tas liek domāt par valsts repertuārteātru pārspīlēto pieķeršanos vienai, dominējošajai spēles formai – reālpsiholoģijai, kas ilgtermiņā aktierus bremzē pārliecinoši attīstīt citus instrumentus un formas knifus. Un tomēr Kārlis Freimanis, Eduards Johansons, Ilze Pukinska, Skaidrīte Putniņa, Klinta Reinholde, Sandis Runge, manuprāt, veido vienotu aktieru ansambli, neizceļot līderus un «nepienesot paplātes». Mūzikas vara, kas lielā mērā diktē izrādes tempu un atmosfēru, uzlādē arī ansambli vienā emocionālajā tonalitātē un rada gaismu un dzīvesprieku. Manas personīgās simpātijas izrādē pieder Eduardam Johansonam, kurš pēc būtības spēj nodot skatītājam padomijā dzīvojoša jauna cilvēka ciešanas un traģēdiju, atklājot to absurdo būra sajūtu, kurā visa cilvēka būtība tiecas pēc atbrīvošanas un gaisa, bet katrreiz atduras pret restēm.

Par restēm runājot, Pamela Butāne scenogrāfijā ir atradusi veidu, kā vizuāli skaidri un nepārprotami izveidot un nodalīt telpu pēc telpas, izceļot informācijas noplūdes iespējas, «caurspīdību», nodevību, privātās telpas neesamību, dumpinieciskumu un būra motīvu. Sarkanās konstrukcijas, uz kurām ik pa laikam tiek nomainīti ainai atbilstoši lozungi, no vienas puses, ir drošas un draudīgas, bet, no otras puses, gluži kā viss padomijā, šķiet, var izjukt jebkurā mirklī. Skatuves košums nespēj aizmālēt ikdienas dzīves pelēcību. Intensīvi sarkanais atstāj paliekoši nogurdinošu iespaidu uz visiem.

Dažbrīd šķiet, ka šī izrāde var kļūt par sava veida mūsdienu jauniešu psihoterapijas seansu, kurā nesāpīgi tikt pie atbildēm, kāpēc mēs esam tādi, kādi esam. Vai kāpēc mūsu vecāki spriež un rīkojas tā un ne citādi. Vismaz es to tā uztveru. Jo man ir skaidrs, ka izrādi ir veidojuši padomijā tikai kāju pirkstus iemērkuši cilvēki, ka izrāde ir par jaunību un tā paredzēta galvenokārt jauniešu auditorijai, reizē esot tīkama arī vecākām paaudzēm. Turklāt, kas man personīgi šķiet pats būtiskākais, – izrāde dod pamatu sarunai starp paaudzēm ģimenē, kopienā, sabiedrībā un ģeopolitisko notikumu iespaidā pat valstiskā līmenī.

Nobeigumā man jāuzsver, cik baudāma ir izrādes saldsērīgā garša. Cik piepildīta ir jaunība, kas tāpat jau ir grūta, bet vēl grūtāka tā ir padomijā, ja reizē tā ir arī sasodīti skaista. Jo cilvēka atmiņa ir tik savādi iekārtota, ka tā spilgtās krāsās iekrāso tīkamās pagātnes ainas. Un kas gan netīkams varētu būt jaunības faktā? Kas gan netīkams varētu būt Pērkonā? Pat es, 1995. gadā dzimusī, citējot klasiķus, «klausoties Pērkonu, ģībstu». Laikam tas man pašai ir pats būtiskākais – lai gan kārtējo reizi tiek pārcilātas visas latviešu traumas, tas tiek darīts caur tādu perspektīvu, kas ir pilna cerības. Jo, piedodiet, ja izklausos pēc naiva skuķa, bet bez cerības dzīvot taču ir vienkārši sadomazohistiski. Tak kaut vai stiklus dauzīt!