Edīte Tišheizere

VARBŪT ŠOREIZ IZDOSIES

Ir. 10.03.2022.

Režisore Inese Mičule Valmieras teātrī iestudējusi "Kam bail no Virdžīnijas Vulfas?", pagriežot Latvijā labi zināmo lugu negaidītā virzienā. Pārliecinoši.

Valpurģu nakts.

Tā pirms gadiem četrdesmit kritika rakstīja par vienu no pirmajiem Edvarda Olbija lugas Kam no Vulfa kundzes bail? iestudējumiem ne tikai Latvijā, bet visā padomju areālā. Divi pāri no akadēmiskajām aprindām — visu pieredzējušie Džordžs un Marta un universitātes pilsētiņas jaunpienācēji Niks ar sieviņu Haniju — pēc oficiālās pieņemšanas sarīkotā dzerstiņā atklāja tik melnas personiskās dzīles un tik dzīvniecisku spēju ienīst savu tuvāko, ka tirpas skrēja pār kauliem.

Joprojām atceros to Naura Klētnieka iestudējumu Liepājas teātrī — nekas līdzvērtīgs šim ķirurģiskajam griezienam dzīvā miesā un smadzenēs līdz tam uz skatuves nebija redzēts.

Internetā joprojām klīst liecinājums par šo izrādi — fotogrāfija ar Dzintras Klētnieces antīkai traģēdijas maskai līdzīgo seju, ko sasvītrojušas acu tušas tērcītes. Tas patiesi bija raganu sabats, nāvējošs virpuļviesulis, kuru pārcietušie, iespējams, dzīvos ilgi un laimīgi.

Kad 2004. gadā pie lugas ķērās Regnārs Vaivars, viņš Nacionālā teātra uzvedumam deva rotaļīgu nosaukumu Kam no Vilka kundzes bail? (jo tā ir atsauce uz pazīstamo dziesmiņu no Disneja multenes par trim ruksīšiem), bet Ivara Pugas Džordža un Daces Bonātes Martas cietsirdīgo dueli pārvērta par regulāru psihoterapijas seansu, kādi pārim jau bijuši un būs vēl daudz. Kaut kas no tādas psihoterapijas, bet ar uzsvērtu absurda pieskaņu bija arī Toma Treiņa 2017. gadā Dailes teātrī veiktajā uzvedumā ar šo pašu nosaukumu.

Valmieras izrādē režisore Inese Mičule atgriezusies pie vārdu pa vārdam tulkota lugas nosaukuma, kas vairs neasociējas ar multeni, un arī tās notikumiem piešķīrusi citu psiholoģisko tulkojumu. Runājot līdzībās, ne naida, bet mīlestības dabu režisore pētījusi. Atklājot, ka arī mīlestība var būt nāvējošs ierocis. Turklāt šie pētījumi veikti Apaļās zāles pietuvinājumā, kas ļauj izbaudīt pašas smalkākās aktierspēles nianses — acu skatiena un mikroplastikas līmenī.

Nenojaucot kamerizrādei nepieciešamo ilūziju par īstas, inscenēšanas paņēmieniem netraucētas dzīves plūdumu, režisore tomēr ir pa laikam atļaujas kādu izteiksmīgu punktu.

Scenogrāfs Mārtiņš Vilkārsis radījis saulaini dzeltenu telpu ar pavisam nedaudziem mēbeļu gabaliem un durvju priekšā iekārtu vēja zvanu. Kāds, psiholoģisko slodzi neizturējis, bēg un ieskrien tajās stabulēs — pēkšņā klusumā tās ieskanas kā gongs, kas ziņo par raunda beigām.

Visai askētiskās izrādes greznība ir aktieru tēlojums. Elīnai Vānei Martas loma ir tieši tas materiāls, kas ļauj izmantot spēcīgāko viņas aktierdabas īpašību — precīzu groteskas izjūtu. Šī Marta spēj staigāt pa traģēdijas un ģeķības šķautni, atklāt abas puses reizē, būt vienlaikus neiedomājami vulgāra un neizsakāmi žēlojama, cietsirdīga un mīloša. Dot nāvējošu triecienu Džordžam un sajust viņa sāpes kā savējās. Tāpat kā Mārtiņa Liepas Džordžam dara sāpes Martas ciešanas, ko viņa izjūt, darot pāri viņam.

Sen neesmu redzējusi tik ciešu partnerību, saspēlē radot skatītājiem nojausmu par… jūtu bezizeju. Džordžs mierīgi stāv un uzklausa Martas sarkasmus, nepakustas ne vaibsts, taču, skatoties acīs, liekas, ka viņš kliedz, lūdz, brīdina.

Un tad vienkārši izdziest kā svece.

Tā ir viena no psiholoģiskā teātra priekšrocībām — līdzpārdzīvot varoņu sāpēm un vienlaikus just dziļu prieku par meistarību, kas spēj dzīves ciešanas padarīt par mākslas baudījumu.

Šo valodu lieliski apguvuši arī jaunie aktieri — Krišjānis Strods jaunā akadēmiskā spīdekļa Nika un Ieva Estere Barkāne viņa sieviņas, sauktas vienkārši par Zaķi, lomā. Zaķis ir lugas, iespējams, pats grūtākais tēls, ko ir nācies redzēt kā vāju, nelabuma mocītu rezonieri.

Barkāne nospēlē kaut ko pavisam citu. Rūtainās minikleitiņas bruncīti raustīdama, lai aizsegtu «štrumbantes » un aizkustinoši bērnišķīgos cisku plikumus, viņa čukst par savām bailēm, un apātiskais Džordžs attopas no starpraundu atslābuma un ierauga sev blakus kādu tikpat nelaimīgu. Nebūt ne glupu jaunu sievieti, kas skaidri saskata turpmāko dzīvi, bet infantilismu tur sev priekšā kā bruņas. Jo skaidrs, ka vīrs Niks, ko Krišjānis Strods spēlē ar nelielu ironisku atsvešinājumu, pārkāps pāri tādam Zaķim, aci nepamirkšķinot, ja karjera prasīs.

Finālā, kad jaunie jau aizstreipuļojuši mājās, Džordžs un Marta bezspēkā sēž, un ir skaidrs, ka šī ne tuvu nav bijusi savstarpējo cīņu pirmā reize.

Taču ir kāda būtiska nianse: ilgas pēc gala. Varbūt šoreiz izdosies nomirt.

Jo dzīvot tālāk vienkārši nav spēka.

Tuvākās izrādes

pr. 22.08 19:00 - KAM BAIL NO VIRDŽĪNIJAS VULFAS?

Viesizrāde Dailes teātrī

3 st. 30 min.
EUR 20 / 22
Pirkt biļeti
ot. 23.08 19:00 - KAM BAIL NO VIRDŽĪNIJAS VULFAS?

Viesizrāde Dailes teātrī

3 st. 30 min.
EUR 20 / 22
Pirkt biļeti
tr. 24.08 19:00 - KAM BAIL NO VIRDŽĪNIJAS VULFAS?

Viesizrāde Dailes teātrī

3 st. 30 min.
EUR 20 / 22
Pirkt biļeti

Komentāri

Pieslēdzies un pievieno savu komentāru par recenziju

Pieslēgties

Reģistrēties

Pagaidām komentāru nav

Valmieras drāmas teātris

Paldies! Uz norādīto e-pasta adresi ir nosūtīta vēstule, lai apstiprinātu jūsu e-pastu.