Toms Čevers

IZJĀTĀ NAMAMĀTE JEB DZĪVE BEZ ILŪZIJĀM

KRODERS.lv, 4.03.2022.

Kādas nomaļas provinces koledžas vēstures katedras profesors Džordžs ar sievu Martu, šīs pašas koledžas prezidenta meitu, atgriežas no darba ballītes, kur daudz dzerts un acīmredzot dzīvespriecīgo čalu iespaidā gūts jauns apstiprinājums tam, ka viņu kopdzīve ir nožēlojama.

To kopā satur vienīgi savstarpējā pieraduma riebums un jebkādu ideālu sabrukums, kas iemainīts pret falšām, visticamāk, klīniska rakstura ilūzijām, ka viņu dzīvei ir kāda jēga. Šī laulības drāma tiek preparēta amerikāņu dramaturga Edvarda Olbija hrestomātiskajā lugā "Kam bail no Virdžīnijas Vulfas?", ko Valmieras Drāmas teātrī tikko iestudējusi Inese Mičule.

No saules gaismas pielietās sabiedriskās dzīves, proti, no koši dzelteni krāsotā priekšnama, viņi nokāpj zemāk– melnā dzīvojamā istabā, kas līdzinās pagrabam, jo arī viss teātra Apaļās zāles perimetrs šoreiz ir melns. Līdzīgas asociācijas ir arī Martai, neviļus atceroties kādu jaunības dienu filmu, kur meitenei, nespējot doties līdzi iemīļotajam, nākas samierināties ar pieticīgo ūķi, kurā vīrs viņu ir iesēdinājis. Dzirdot no kulisēm skanošos lietus lāšu plakšķus, šo vietu varētu saukt arī par dzīves rensteli, kurā ikdienu jāvada intelektuāļiem. Scenogrāfs Mārtiņš Vilkārsis spēles telpu iekārtojis ar tikko jaušamu simbolisku slodzi, lakoniski un vienlaikus funkcionāli pagājušā gadsimta sešdesmitajiem gadiem raksturīgajā minimālismā – viena divguļamā gulta, atpūtas krēsls un bārs ar dažiem pieskaņotiem krēsliem.Savukārt melni dzeltenais krāsu lietojums interjerā brīdina par briesmām. Un režisore ir arī inscenējusi dzīvesbiedru sirdis un prātus plosošu izrēķināšanos.

Lugas nosaukumā, kas Latvijas teātros ir tulkots arī kā "Kam no Vilka kundzes bail?", esot iekodēts intelektuāls joks, īstenībā tā ir pat kičīga dekonstrukcija, kad elitārās angļu rakstnieces vārds ir banalizēts naivi liriskās dziesmiņas "Es no vilka nebaidos" noskaņās. Radošā komanda Martu, Džordžu un viņas vieglprātīgi ciemos uzaicināto jauno kolēģi Niku ar sieviņu Haniju, ko viņš paštaisnā vēsumā uzrunā par Zaķi, rāda kā psiholoģiski baisi traumētus vidusmēra cilvēkus, tādējādi sižetu krietni demokratizējot, jo šiem varoņiem diezin vai ko izteiktu Virdžīnijas Vulfas un Edvarda Olbija vārds.

"Šajā interpretācijā ir gluži vienaldzīgs viņu sociālais statuss, bet jo spilgti atklājas, ka ikvienu var piemeklēt grūti aprakstāmas emocionālas virāžas."

Elīnas Vānes vizuālais tēls, kas vārds vārdā atbilst paša autora iztēlotās galvenās varones veidolam, un viegli ierosināmais temperaments ir kā radīts, lai atveidotu ikdienas vienmuļās dzīves nogurdināto, bet joprojām temperamentīgo Martu, kurai tā arī nav izdevies piepildīt alkas pēc bērna. Kostīmu māksliniece Anna Heinrihsone viņas tērpiem piešķīrusi dziļus izgriezumus un šķēlumus, kas atsedz mežģīnēm rotāto apakšveļu. Kopā ar blondo matu nepaklausīgajām cirtām un spožo bižutēriju mūsu acu priekšā atklājas vulgāra koķete, kuras pavedināšanai ir grūti pretoties. Salauzts tiek arī šķietami morāli nobriedušais Krišjāņa Stroda Niks, kurš no sevis iedomājies pašapzinīgu topošo zinātnieku. Viņš pūlas saglabāt skaidru skatu uz lietām, lai atbilstu vispārējiem priekšstatiem par perspektīvo jauno paaudzi, kaut arī viņš pats ar vienu kāju jau ir iestidzis ilūzijās par lietu patieso kārtību, konkrētāk, par varas spēlēm, kurām pakļauta arī akadēmiskā vide. Viņu satriec kliedzošais laulības dzīves fiasko viņa acu priekšā, kas šķiet vēl neticamāk klātesošo bez mitas patērētā alkohola dēļ. Reibumā viņš eleganti stutē sienas, aizmirsis i savu Zaķi, i pazaudēto seju, kad, paškontrolē pārrēķinājies, ļaujas kaislībai pret Martu un atklājas viņam neglaimojošas ziņas par to, kā ieguvis kapitālu un kādām saitēm patiesībā ir siets ar savu Zaķi.

Marta zina savu cenu, precīzāk, nocenojumu. Aktrises valšķīgā varone kā krastā izmests kuģis, kas zvalstās no slāpēm, ir tādā personības destrukcijas stadijā, kad apzinās, ka viss, ko viņa dara, izskatās stulbi un lēti, bet par spīti tam viņa turpina spēlēt vīram, viesiem, bet droši vien galvenokārt sev. Tas kulminē ar kustību konsultantes Alises Putniņas atbalstu iestudētā rituālā riesta dejā vīra un Hanijas klātbūtnē, kad Marta ar gurnu hipnotiski mestajiem apļiem izrāda nepārprotamu seksuālu interesi par Niku. Pat Džordža dzērumā izteiktais joks par namamātes izjāšanu viņai nešķiet gana piedauzīgs, lai to ar šķebīgu smaidu uz lūpām tik tiešām palaistu garām.

Taču šajā nebeidzamajā vakarā, kas iestiepjas izrādes trijos cēlienos, viņas klauna maska pāris reižu sašķobās – gan dažos atklāsmes mirkļos vārdu divkaujās ar Džordžu, gan brīdī, kad viņa ar elegantu veiklību nicīgi pasper ceļā gadījušos Hanijas melnos zeķzābakus, veldzi meklēdama, izteiksmīgi starp zobiem krakšķina ledus gabaliņus vai slaidā lokā spļauj pāri visai skatuvei. Un ar to ir pietiekami, lai noticētu viņas personības neatgriežamajai sagrāvei. Tas ir vēl jo sāpīgāk, jo ir tikpat skaidrs, ka viņa savu vīru joprojām mīl par spīti tam, ka viņš tikpat viegli, cik radīja, ir iznīcinājis viņu izdomāto sapni par bērnu. Spēles telpas šaurībā nevar samelot – Elīna Vāne izslēdz jebkādas šaubas, ka šovakar viņa ir atdevusi sevi visu, un var tikai minēt, cik daudz tas no aktrises prasījis. Vānei ir izdevies skatītāju ievest Martas personības tumšākajās dzīlēs, taču šī loma iekrīt aktrisei labi pazīstamā ampluā, kādēļ viņas interpretācija tomēr pārsteigumus nesagādā.

Kaut arī izrādes draivu nosaka Martas gluži neticamos apmēros pāri malām plūstošā ekspresija, Mārtiņš Liepa Džordža ādā cita veida ieročiem atzīstami cīnās līdzi viņa satrakotajai mātītei. Viņa varonis neizbēgami paliek ēnā, jo viņš ir iekšupvērsts, paškritisks un neglābjami iedragātās patmīlības sagrauts. Taču izšķirošajos brīžos viņam nenotrīc ne balss, ne roka, mēģinot Martu kaut uz brīdi atgriezt neapskaužamajā realitātē, ar kuru viņš, iespējams, beidzot pat varētu samierināties. Taču aktieris pagaidām, šķiet, nav sev definējis, vai šim Džordžam vispār vēl ir kāda daļa gar Martu vai arī viņš tomēr apraud vienīgi savas nepiepildītās profesionālās ambīcijas.

Savukārt Ievas Esteres Barkānes Zaķis tik tiešām ir izrādes Dārgums. Viņas sniegumā varone ir pilsētā apmaldījies meža zvēriņš – apjucis, piemīlīgs, bet izmisumā spējīgs kost. Aktrise meistarīgi pārvalda savu ķermeni, naivuma un brendija apmiglotu skatienu reaģējot uz apkārt dzirdamo un arī tikai sajūtamo, te teatrāli žestikulējot, te tikko jaušami noskurinoties, te izklaidīgi un šķietami kautri izlaižot pirkstus caur matiem. Taču neattaisnojas aktrises izvēle runāt aizsmacētā balsī, kas komiski kontrastē ar viņas trauslo augumu zvanveida piegriezuma minikleitā, ievērojot, ka teksts jau tā sprēgā asprātībās.

Pastāvot iespējām lugu vēl īsināt, trīs ar pusi stundas ir mazliet par daudz, jo brīžam šī laulāto ieilgusī scēna skatītājam riskē izvērsties jautri pavadītā vakarā, ne tik daudz prātam neaptveramā psihoanalīzes seansā ar mazohisma un sadisma elementiem.

"Pēc izrādes nevajadzētu rasties šaubām, ka vienmēr jāspēj atvērt acis, kaut arī vieglāk būtu izlikties neko nemanām un iztēlotajam piešķirt īstenības vaibstus."

Jā, gribējās, lai cigarešu dūmi iesūktos skatītāja drēbēs, bet Marta, izvilkusi vienu cigareti pēc otras, ne reizi tās neaizdedz. Izrādes finālā uz izfantazētas dzīves krāsmatām atskaņotā dziesma What a Wonderful World Luisa Armstronga izpildījumā piešķir sērīgi sentimentālu noskaņu šai cīņai, kurā nevarēja būt uzvarētāju. Taču aktieri pārliecina, ka Marta un Džordžs par spīti visam ir stipri un drosmīgi cilvēki, dienu no dienas sastapdamies ar gaidām, kas nekad nepiepildās, un bailēm, kas pēc tam vienmēr pārņem. Protams, šīm cēlajām īpašībām pēdējās nedēļas notikumu gaitā ir piešķirts sen aizmirsts un radikāls vēriens, kad jebkura kauja ar un par sevi kļūst nožēlojami niecīga salīdzinājumā ar to, kas vēl priekšā.

Var būt, ka skatuves malā uzstādītā tarkšķošā kamera, kas finālā ar gaismas staru iezīme Martas sejas ovālu uz dzeltenās priekšnama sienas fona, ir pārāk uzskatāma zīme dzīves instalācijai, ko viņa tik labi ir piepratusi vairāk nekā divdesmit gadu garumā. Un var būt arī, ka Edvarda Olbija lugai spēcīgāks sociālais vēstījums piemita 20. gadsimta vidus laimīgajā Amerikā, kad dramaturgs pavērsa greizo spoguli pret perfekto ģimeni – mietpilsoni vīru, piemīlīgo mājsaimnieci un bērniņiem, kas akurāt labi uzvedas, jo reālajā dzīvē patriarhāts ne vienmēr funkcionēja, sievai nevedās pavarda kuršana, bet bērnu, kas apliecinātu labākas nākotnes iespējamību, pārim nemaz nebija.

Taču gandarījumu nenoliedzami sniedz sarežģītā materiāla izvēle un pašaizliedzīgais izpildījums, līdz izrādes pēdējai minūtei cenšoties aizstāvēt dzīves patiesību, ko krāso asinis un mazgā asaras.

Tuvākās izrādes

Komentāri

Pieslēdzies un pievieno savu komentāru par recenziju

Pieslēgties

Reģistrēties

Pagaidām komentāru nav

Valmieras drāmas teātris

Paldies! Uz norādīto e-pasta adresi ir nosūtīta vēstule, lai apstiprinātu jūsu e-pastu.