Valmieras Drāmas teātra izrādē Kalendārs mani sauc ikviens kļūst par galveno varoni.

Pārsteidzoši, cik daudz izrāžu Latvijas teātros ir par fiziski un garīgi slimiem cilvēkiem! Bet vēl pārsteidzošāk — ka mēs kā sabiedrība gribam un spējam tās skatīties. Aizvadītajās nedēļās man sanācis vienu pēc otras noskatīties divas izrādes par līdzīgu tēmu — Mārtiņa Eihes Kalendārs mani sauc Valmieras Drāmas teātrī un Regnāra Vaivara Mazo naudiņu Nacionālajā teātrī.

Abu darbu centrā ir varoņi, ko pieņemts dēvēt par cilvēkiem ar īpašām vajadzībām. Abi ir lieliski, tikai katrs savā veidā. Vaivara iestudējumā aktierisku varoņdarbu veic Kaspars Zvīgulis, bez mazākās jūtināšanās, bet ar lielu siltumu nospēlējot skarbo dzīves realitāti. Eihes iestudējums drīzāk piedāvā teatrālu spēli, bet arī tās dzirkstošais dauzonīgums maskē nopietnību.

Cilvēki, kas spiesti dzīvot marginālu dzīvi «uz sabiedrības robežām », acīmredzami Latvijā ir liela sociāla problēma. Bet ne tikai.

Andra Kalnozola romāns Kalendārs mani sauc ir viena no populārākajām latviešu autoru grāmatām pēdējā desmitgadē. Lasītājus uzpērk tās intonācija — silta, bez uzspēles, tā rāda to, ko bieži min mākslas darbu PR aprakstos, bet kas reti vērojams pašos sacerējumos, proti, patiesu līdztiesību. Kalnozola varoņi — veci un slimi cilvēki — rādīti kā dzīvas būtnes ar savām vēlmēm, sapņiem, problēmām, nevis dīvainīši, uz kuriem «veselā sabiedrība » skatās no malas, gribot, bet īsti nespējot maskēt pretnostatījumu «mēs — viņi». Tā nav «cita normālība », bet vienkārši normāla dzīve, kurā, jā, nākas rēķināties ar neparastām problēmām.

Kā, piemēram, Kalendāra Oskaram, kuram nepietiek naudas terapijai, tāpēc viņš runājas ar mācītāju un iemācās no galvas visa gada vārdadienu sarakstu. Kalendārs viņam ir vienlaikus nepieciešams un bīstams:

paņēmiens, kā sevi ārstēt, un slimības spilgtākā zīme, pār kuru jāiemācās valdīt, nepakļaujoties apsēstības viltīgajiem līkločiem.

Valmierā Kalnozola romāns iestudēts Rasas Bugavičutes-Pēces dramatizējumā, un arī tā centrā ir vienlīdzības ideja. Režisors Eihe liek katram ansambļa aktierim — Regīnai Devītei (Oskara mamma), Aigaram Apinim (mācītājs Arvīds), Inesei Ramutei ( Janīna), Kārlim Dzintaram Zahovskim (Otto, Ivo), Mārtiņam Meieram (Kalle), Mārtiņam Liepam (Ļeņins), Annai Nelei Āboliņai (Maiga, Vikija), Diānai Kristai Stafeckai (Meitene, Roze) — iemiesoties un kļūt par Oskaru un izstāstīt kādu viņa stāstu.

Tas noteikti ir arī tehnisks paņēmiens, lai atslogotu jauno aktieri Meinardu Liepiņu, kura it kā pāri slīdošais, kaut kur Visumā vērstais skatiens un mulsā smaida izteiksme Oskara lomā pilnībā pārliecina.

Bet tas ir arī princips. Teatrālais paņēmiens, ka aktieri spēlē katrs savu lomu, vienlaikus spēlējot arī Oskaru, rada to sajūtu, kuras dēļ romānu tik ļoti mīl — sajūtu, ka tas ir par «mums», nevis par «viņiem».

Ka Oskars ir katrs. Galu galā, kalendārā jau arī ir visi, ne tikai Oskars.

Protams, tas ir pārdomu vērts jautājums, kāpēc tieši šāds ir laikmetīgais everyman — ikkatrs, ikviens, populārs tēls Eiropas viduslaiku un modernisma teātrī, ar kura palīdzību mākslinieki nereti risinājuši jautājumus par savām attiecībām ar laiku, ticību, sabiedrību. Ka mums gribas un mēs spējam saskatīt sevi Oskarā vai varbūt otrādi — Oskaru sevī. Oskars ir varonis, kas tikpat kā nerunā, toties daudz domā un raksta. Dzīvē no Oskara maz kas ir atkarīgs, bet viņš nekad nepadodas un pakāpeniski papleš savu mazo pasaulīti aizvien lielāku. Oskars ir mazliet dzejnieks. Varbūt tādēļ… Kalnozola Kalendāra atmosfēra ir grūti pārtulkojama teātra izteiksmes līdzekļos, bet, manuprāt, Eihem tas ir izdevies. Skatītāji daudz smejas, vēl vairāk smaida, bet arī prot līdz ar izrādi mirklī kļūt nopietni, kad Oskara stāsts to prasa. Vai tie būtu teatrāli joki (joprojām smaidu, atceroties, ka Apiņa mācītāja balsij allaž līdzās skan tās atbalss — kā baznīcas velvēs), dzīves krāsainība, piemēram, sulīgie Kurzemes izteicieni, vai līdz dvēseles dzīlēm satricinošs stāsts par nežēlības pieredzi psihiatriskajā slimnīcā, atmiņām, kuru dēļ Oskars drīzāk gatavs doties dzīvot mežā, nevis atkal nonākt klīnikā.

Bet pāri visam — Kalendāram ir gaiša pēcgarša. It kā būtu noticis kas labs.

Kalnozola romāna iestudējuma centrā ir vienlīdzības ideja — režisors katram ansambļa aktierim liek iemiesoties un kļūt par Oskaru un izstāstīt kādu viņa stāstu

Vecie un slimie rādīti kā dzīvas būtnes ar savām vēlmēm, sapņiem, problēmām, nevis dīvainīši, uz kuriem «veselā sabiedrība» skatās no malas