Andra Kalnozola “Kalendārs mani sauc” ir absolūti brīnišķīgs darbs, ko nākamās paaudzes ierindos sadaļā “klasika” (un pamatoti).. Respect, Andri! Izlasīju vienā elpas vilcienā! Ļaudis saka: “Netiesā grāmatu pēc tās filmas vai izrādes..” Bet, šoreiz es māklinieciskā baudījuma ziņā starp grāmatu un izrādi atļaušos ielikt līdzvērtības zīmi! Paldies Valmieras drāmas teātrim par fantastisku izrādi! Paldies visai komandai! Malači!

Šī izrāde tikpat daudzslāņaina kā grāmata – vienlaikus gan smagums, gan vieglums, spēja tos pārvērst vienu otrā, aicinājums pārdomāt gan savu pieredzi, gan sajūtas, kas raisās, dažādus ļaudis savā dzīvē sastopot, vēlme uzklausīt un atbalstīt, reizēm arī padusmoties... Ļoti daudzšķautņaina izrāde, kurā varen daudz līdzi domājamā, sevī pārcilājamā, un – jāatsaucas uz grāmatas lasīšanas laikā uzklausīto atziņu – kurš gan mēs varam pateikt, kas tad ir tas normālais, pareizais, un vai katrs savu reizi nerīkojamies kaut kā mazliet citādi, bet tieši tai situācijai atbilstoši? Paldies par bagātīgo pārdomu devu!

"Kalendārs mani sauc" - lielisks iestudējums un aktieri.

Tā kā biju sajūsmā par grāmatu, mani noteikti ieinteresēja redzēt arī, kā to var parādīt teātrī. Valmieras teātris to nosaucis par maiguma drāmu 3 daļās. Un izrādes Oskars Meinarda Liepiņa tēlojumā tiešām ir tāds, pret kuru gribas paust maigumu. Atjautīgi risināts maz-/nerunājošā Oskara domu atainojums ar citu aktieru palīdzību. Tāpat maigas jūtas raisa vecie un vientuļie tēli, kas kopā veido “Bandu” un sirsnīgi savaldzina, ir absolūti pašsaprotams, ka tādi ir draugi. Ikviens aktieris šajā izrādē ir brīnišķīgs, bet mana lielākā sajūsma par Meinardu Liepiņu, Annu Neli Āboliņu un Diānu Kristu Stafecku. Stafecka ar katru reizi, kad viņu redzu teātrī un kino, simpatizē arvien vairāk. Šķiet, tā būs aktrise, kuras vārdu vien ieraugot izrāžu aktieru sastāvā, būs vērts apsvērt uz tām doties. Izrādes scenogrāfija savā lakonismā un tērpi ar rūpīgi pārdomātām niansēm arī ļauj mums izjust spēcīgāk šos cilvēkus un stāstu, ar visām komiskajām ēverģēlībām un vēlmi vientulībā atrast savējos. Atceros, ka, lasot grāmatu, daudz smējos pat balsī, savukārt, izrāde kārtējo reizi parāva vaļā emociju slūžas. Laikam jau esmu kļuvusi pārlieku jūtīga, jo atkal jau šī ir “mana” tēma - pieaudzis bērns ar garīgas attīstības traucējumiem, bet asaras atkal izlauzās jau sākumā, kamēr beigās patiešām tās ritēja tā, kā reti kad. Un tāpat kā viss stāsts ir gan komisks, gan saviļņojošs, komiskais manā raudāšanā bija tas, ka man blakus sēdošā raudāja un šņaukājās tikpat sirsnīgi, un es apsmējos, ka blakus sagadījušās divas lielākās raudātājas. Taisnības labad gan jāsaka, ka vēl daži sarkani deguni un acis bija redzami, ejot ārā pēc izrādes. Tātad. Ja grāmata patika, jāiet! Ja nav lasīts, bet patīk komiski stāsti ar nedaudz melnu piesitienu, taču dziļi saviļņojoši, - arī jāiet! No sirds iesaku. Tagad jāgaida romāna ekranizējums, ko veido Poškus.

Biju. Redzēju. Patika. Ļoti. Iesaku.

Valmieras bibliotēkas organizētā tikšanās reizē A. Kalnozols, teica, ka pilnībā uzticas režisoram.Pēc vakardienas izrādes varu teikt - uzticība atmaksājusies 100%. Kā jau komentāros rakstīts, es arī biju ļoti ieientriģēta, kā būs uz skatuves....Izcili! Nekas no grāmatas nav pazaudēts, ir veiksmīgi bagātināts tieši izrādes formai. Izjūtas piedzīvoju tādas pašas kā lasot..no smiekliem līdz asarām. Oskars un pārējie tēli ir precīzi tādi, kādus iztēlojos lasot grāmatu, aktierspēle tiiik ļoti pārliecināja.Paldies!!!