Jāzeps ir šodienas Hamlets. Viņš savus nokaitētos jautājumus tieši tāpat risina pilnīgā vientulībā. Kā mēs visi. Kad izslēgti visi sociālie tīkli ar īsto un viltus padomdevēju zunoņu, tu paliec viens pret vienu ar savu sirdsapziņu un iekšējo kompasu. Bultiņa raustās. Kur tā nostāsies? Auklēt savas sāpes un audzēt upura aizvainojumu ir tik saldi un kārdinoši. Apslāpēt sava “ego” īdēšanu, iespējams, ir viens no cilvēka mūža grūtākajiem uzdevumiem. Ko mūsdienu pasaulē, kur Jāzepa bedres ir tik daudz, nozīmē pa īstam piedot? Ko nozīmē ļaunu par labu vērst? Just dāvināto spalviņu azotē, nevis ērkšķus?

Režisore Inese Mičule, kā arī radošā komanda – scenogrāfs Reinis Dzudzilo, vizuālā māksliniece Krista Dzudzilo un komponists Rihards Zaļupe – ar līdzšinējiem iestudējumiem ir pierādījuši savu cilvēcisko briedumu, lai teātrī runātu par sarežģītiem ētiskiem un filozofiskiem jautājumiem lakoniskā traģēdijas formā.

Režisore Inese Mičule: “Luga, kuras augstā mākslinieciskā vērtība, dzejiskais un simboliskais slānis, kā arī tajā ietvertā vispārcilvēciskā tēma, pārspēj visu, ar ko es savā radošajā dzīvē esmu strādājusi pirms tam. Manuprāt, Raiņa lugas saturs ietver sava veida ētiskās un estētiskās atskaites sistēmu, kas īpaši aktuāla arī šodien – varas un agresijas, globalizācijas, starptautiskā tīmekļa laikmetā. Tas ir strīds par cilvēces ceļu, par mūsu – ikkatra subjektīvo ceļu, kas nav ietekmējams, jo cilvēka garīgā izaugsme notiek tikai tad, kad cilvēks pats to vēlas. Tāpēc izrādes pamatuzdevums būtu ar Raiņa darbu iziet sava veida tikumisko pašattīrīšanos – sabiedrības un individuālo. Vēstīt, ka Dieva griba ir, lai cilvēki spētu augt savā garīgumā un spējā piedot.”.

***
Izrāde tapusi ar Borisa un Ināras Teterevu fonda atbalstu. Simtgades sezonā teātra mākslas cienītāji varēs skatīt jauniestudējumus, kas balstās latviešu dramaturģijas klasikas vērtībās. Četru darbu iestudēšana kļuvusi iespējama, pateicoties fonda finansiālajam ieguldījumam. Tie ir Raiņa “Jāzeps un viņa brāļi” (režisore Inese Mičule), pēc Viļa Plūdoņa poēmas motīviem veidotais “Atraitnes dēls” (režisors Viesturs Roziņš), Pāvela Rozīša “Valmieras puikas” (režisors Jānis Znotiņš) un Rūdolfa Blaumaņa “Pazudušais dēls” (režisors Reinis Suhanovs).

Atbalsts ir Borisa un Ināras Teterevu fonda dāvana Valmieras teātrim simtgades sezonā un ieguldījums tā ceļā no pagaidu mājvietas laikmetīgās mākslas telpā “Kurtuve” uz atjaunoto un modernizēto teātra ēku Lāčplēša ielā.