Laura Melne

P(AR) JAUNĪBAS IDEĀLIEM

Kroders.lv 8.10.2020.

Valmieras Drāmas teātra šīssezonas pirmais jauniestudējums uz Lielās zāles skatuves “Jaunākā brāļa vasara” bija ļoti gaidīts notikums. Ne tikai tāpēc, ka iepriekšējā pirmizrāde te tika svinēta pirms apaļiem astoņiem mēnešiem, bet galvenokārt sešu jauno VDT štata aktieru, vēl Kultūras akadēmijas studentu, debijas dēļ. Jau pērn teātra repertuārā bija iekļautas veiksmīgās aktieru kursa izrādes “Viktorija” un “731. solis” tā vadītāju Indras Rogas un Mihaila Gruzdova režijā, kā arī jaunajām aktrisēm Ievai Esterei Barkānei un Diānai Kristai Stafeckai šovasar radusies iespēja dublēt Elīnu Hanzenu iestudējumos “Tilti” un “Ardievas ieročiem”. Tomēr Lielās zāles skatuves pieredze no pieteiktajiem debitantiem līdz šim bijusi tikai Sandim Rungem, kurš, vēl studējot 2. kursā, ieguva iespēju VDT izrādē “Hamlets” spēlēt vienu no Dvīņiem, kurš finālā izrādījās arī Fortinbrass. Līdz šim vērotais Valmieras teātra aktieru kursa veikums atstājis ļoti pozitīvu iespaidu par šiem jauniešiem, viņu talantu, darbaspējām un attieksmi pret profesiju, tāpēc gribējās cerēt, ka izdevies būs arī viņu “lielās dzīves” sākums. Intriģējošs šķita arī režisores Ineses Mičules izvēlētais dramaturģiskais materiāls – Gunāra Priedes pirms 65 gadiem sarakstītā luga, kurā aprakstītā kolhozu dzīve šķiet kaut kas tāls un nesaprotams jau manai paaudzei, kas dzimusi pāris gadu pēc to likvidācijas, nemaz nerunājot par vēl jaunākiem skatītājiem.

Pats izrādes sākums lugu nepārzinošu cilvēku noteikti var mulsināt – nav viegli uzreiz orientēties visos tēlos un to attiecībās. Taču pamazām tā pārņem savā varā. Lai arī teorētiski šis ir stāsts par manas vecmāmiņas vienaudžiem, ar izrādes jauniešu jūtu pasaules pārdzīvojumiem ir ļoti viegli identificēties. Jaunu cilvēku vēlme mainīt pasauli, bet reizē netikt galā pašiem ar savām sirdslietām, maldoties jūtu mudžekļos, ir pārlaicīga, tāpat kā vecāku un viņu tikko pieaugušo bērnu atšķirīgie uzskati par laimīgu nākotni. No malas tas reizēm var šķist neloģiski un absurdi, taču tāda vienkārši ir jaunība.

Ja šī sižeta līnija pārliecinoši liek just līdzi un atdzīvina jau nedaudz piemirstas personīgās emocijas, tad sarežģītāk ir ar notikumiem kolhozā, no kura nozagti būvniecībai paredzētie materiāli, un dzīvi tajā kopumā. Skaidrs, ka mūsdienās ar šiem notikumiem nav iespējams un nevajag identificēties. Un, lai arī mana vēsturnieces izglītība neļauj pilnībā izprast citu šo laiku nepiedzīvojušo skatītāju zināšanu līmeni par šo tematu, ticu, ka neatbildēti jautājumi par to izrādes laikā varētu rasties. Neliels informatīvs uzziņas materiāls par kolektivizāciju iekļauts iestudējuma programmiņā, taču tā drīzāk ir statistiska informācija. Atceroties savus vidusskolas gadus lauku skolā pirms gadiem desmit, kad vēstures skolotāja pirms padomju lauksaimniecības tēmas apgūšanas aicināja vispirms aprunāties ar saviem vecākiem un vecvecākiem, lai izprastu, kāda bija šo laiku ikdiena, saprotu, ka šāds mājasdarbs varētu būt vērtīgs arī pēc “Jaunākā brāļa vasaras” noskatīšanās.

Izrāde parāda, ka arī mūsu vecāki un vecvecāki ir sastapušies ar tādām pašām problēmām, pārdzīvojuši un mīlējuši tāpat kā mēs, tikai laiki bijuši citi. Un, ja ir tāda iespēja, būtu taču interesanti noskaidrot, kādi tieši.

Arī skolā, apgūstot kolhozu tematiku, šī izrāde varētu būt kā labs iesākums tālākai diskusijai. Kolhozu dzīves atspoguļošanai izrādē izmantota arī mūzika no pirms pāris gadiem izdotā Latgales etnogrāfiskā ansambļa “Vabaļis” kolhoza laiku dziesmām veltītā albuma “Labi dzeivōt kolchozā!”, šo laiku folklorai beidzamajā laikā tiek pievērsta arī pētnieku interese. Izdzēst 50 gadus no cilvēku dzīves nav iespējams, tāpat kā pilnībā aizmirst okupācijas laikā radīto dramaturģiju. Īpaši, ņemot vērā, ka uz daudzu citu pēdējā laikā redzētu izrāžu fona, kur brīžiem dzirdami nedaudz samocīti teksti vai neveikli tulkojumi, Gunāra Priedes luga neapšaubāmi ir laba dramaturģija – bez liekvārdības vai samākslotības. Jā, tā nav mūsdienu cilvēku valoda, tāpat kā, iespējams, tā vairs nav arī mūsdienu cilvēku mīlestība, bet tieši šis reti sastopamais gaišums, vieglums un tīrība saviļņo, īpaši jau pašreizējā mūžīgajā nenoteiktībā.

Izrādes liriskās noskaņas veidošanā būtiska loma ir arī Mārtiņa Vilkārša veidotajai šķietami lakoniskajai scenogrāfijai, kas papildināta ar Vilhelma Purvīša gleznu “Ziema”, “Ainava ar bērziem” un “Kad lapas plaukst” motīviem. Purvītis ir klātesošs arī Priedes lugas tekstā, kur atrodama atsauce uz viņa 2. pasaules kara beigās līdz ar Jelgavas pilsētu sadegušajiem darbiem. Scenogrāfijā labi iederas arī kostīmu mākslinieces Ievas Veitas-Breidakas tērpi, kas gana precīzi parāda attiecīgā laika modes tendences, lai arī atsevišķos brīžos liek pārdomāt par to pilnīgu atbilstību lugā ierakstītajai pēckara nabadzībai.

Kā nedaudz atsvešinošs paņēmiens, kas atgādina, ka šobrīd ir 21. gadsimts un mēs dzīvojam citādā pasaulē, nekā redzams uz skatuves, ir veiksmīgi izvēlētā komponista Edgara Šubrovska mūzika. Tā ļauj vēl vairāk identificēties ar izrādes jauniešu problēmām, jo katram jau kādā dzīves brīdī ir šķitis, ka pasaule ir “kā būvlaukums”, kurā tikai gaida mūsu spēkus, lai sāktu celt to jaunu un citādu. Savukārt dziesmas rindas, ka “mums ir jāceļ, jo mums ir plāns un ceļamkrāns” izrādei piešķir ironijas devu, kas, manuprāt, jūtama arī fināla ainā, kad Purvīša motīvus ir aizstājis Edgara Iltnera sociālistiskā reālisma paraugs – glezna “Latvijas laukos” – un redzams lepns galvenais varonis ar ordeni pie krūts. Bez ironijas uztvert lugas nobeigumu mūsdienās, kad komunisma celtniecība, par laimi, vairs nav aktuāla, laikam tomēr ir diezgan pagrūti.

Gleznu izmantošanu izrādē var interpretēt arī kā lugas zemtekstā apslēpto Marta kā mākslinieka iekšējo konfliktu ar okupācijas varas izpratni par mākslu, kas likusi viņam gleznošanu iemainīt pret sienu krāsošanu kolhozā. Tas redzams arī izrādes reklāmas plakātā, kur ar baltu krāsu tiek krāsots pāri Purvīša gleznai “Pavasarī (Ziedonis)”.

Manuprāt, viens no lielākajiem Valmieras teātra trumpjiem, kas jūtams lielā daļā tā izrāžu, ir vienotais aktieru ansamblis. Tas neizpaliek arī šajā iestudējumā, kur vienlīdz laba saspēle izveidojusies ne tikai starp debitantiem un pāris gadu par viņiem vecākajiem aktieriem, kā Uldi Sniķeru (Egils), Annu Neli Āboliņu (Ērika), Eduardu Johansonu (Rūdolfs), bet arī pieredzējušajiem kolēģiem. Uz skatuves ir redzama gan pieredze un profesionalitāte, gan degsme un entuziasms, kas kopā veido ansambļa spēku. Krišjāņa Salmiņa Mārtiņš un Māras Mennikas Emma ir kā daudzviet dzīvē noskatīts absolūti pretēju cilvēku izveidots pāris, kur kluso un prātīgo vīru ierasti pārkliedz emocionāli ekspresīvā sieva. Arī Egila un Ērikas prototipus mēs katrs varam atrast savā paziņu lokā arī mūsdienās, tikai mājiņas celšanas vietā, iespējams, būs kopīgs hipotekārais kredīts un kāzu plānotājas apciemojums. Gunāra Priedes dienasgrāmatā aprakstītajai iecerei atbilstošs tēls ir Mārtiņa Meiera Ojārs – sākumā vēl nav skaidrs, ka viņš ir blēdis, taču vēlāk tas atklājas krāšņi, īpaši jau dialogā ar Ievas Puķes Moniku. Abi varoņi precīzi atbilst stereotipiskajiem padomju laika mākslā atrodamajiem ļaundariem, kas ierakstīti arī lugā.

Jaunajai aktrisei Katrīnai Grigai labi izdodas parādīt savas varones Ilgas iekšējo cīņu starp savu lepnumu un mīlestību pret precēto gleznotāju Martu. Viņas saspēlē ar Kārli Freimani (Marts) jūtama aktiera lielākā pieredze, kas šajā izrādē ir tikai ieguvums, jo sasaucas ar abu vecumu un dzīves pieredzes atšķirīgumu lugā. Kolhoza šoferis Kārlis, kas recenzijās par lugas pirmiestudējumu pirms 65 gadiem atzīts par vienu no pretrunīgākajiem un sarežģītākajiem tēliem, ko grūti pārlikt uz skatuves, Krišjāņa Stroda atveidojumā veiksmīgi cilvēciskots, padarot viņu par nedaudz lācīgu lauku puisi, kurš īsti neprot izteikt savas jūtas iecerētajai meitenei un slēpjas aiz neveiksmīgas bravūras. Diānas Kristas Stafeckas atveidotā Dace, līdzīgi kā Sofja Semjonovna izrādē “731. solis”, aiz izteikta ārēja trausluma slēpj spēcīgu raksturu, kas šoreiz, apmaldoties jaunības iekšējos konfliktos, var novest pie nepārdomātu lēmumu pieņemšanas. Mazāk iespēju sevi parādīt ir Ievai Esterei Barkānei (Annele) un Meinardam Liepiņam (Indulis), tomēr ar sev uzticētajiem uzdevumiem viņi tiek galā sekmīgi.

Galvenās lomas atveidotāja Sanda Runges pieredze uz lielās skatuves ir jūtama – Uģi Daugavieti viņš spēlē brīvi un pārliecinoši, spējot noturēt skatītāju uzmanību visas izrādes garumā. Tieši tāds mirdzums acīs un pārliecība par saviem spēkiem (kas nav pārlieku liela pašpārliecinātība, bet veselīga jaunu cilvēku vēlme iet, strādāt un piepildīt savus mērķus) jūtama arī pašā jaunajā aktierī un viņa kursabiedros.

Līdzīgi kā pirms 65 gadiem lasāms izrādes recenziju virsrakstos, arī šo iestudējumu gribas saukt par “jaunības izrādi”. Uz Valmieras teātra skatuves ir sākusies sešu jaunu aktieru “vasara”, un tālākais profesionālais ceļš būs atkarīgs ne tikai no viņiem pašiem, bet arī daudziem ārējiem apstākļiem, ko diemžēl nav iespējams ietekmēt, lai kā arī jaunības maksimālismā brīžiem šķistu. Gan “Jaunākā brāļa vasara”, gan cits Valmieras teātra aktieru kursa diplomdarbs “Pagaidām Godo (Gaidot Godo)”, kas nesen pirmizrādi piedzīvoja festivāla “Patriarha rudens” ietvaros, ļauj novērtēt topošo aktieru progresu, atbrīvošanos no vēl brīžiem manāmā bikluma, reizē nepazaudējot spēles prieku un acīmredzamo mīlestību pret šo profesiju, kas jūtama jau kopš viņu pirmajiem soļiem skatītāju priekšā. Ļoti gribētos novēlēt viņiem to saglabāt vēl ilgi.

Tuvākās izrādes

pk. 23.10 18:30 Lielā zāle JAUNĀKĀ BRĀĻA VASARA 2 st. 50 min.
EUR 12.50/14.00/15.50/17.00
Pārdots!
pk. 06.11 18:30 Lielā zāle JAUNĀKĀ BRĀĻA VASARA 2 st. 50 min.
EUR 12.50/14.00/15.50/17.00
Pārdots!
se. 07.11 13:00 Lielā zāle JAUNĀKĀ BRĀĻA VASARA 2 st. 50 min.
EUR 12.50/14.00/15.50/17.00
Pirkt biļeti
< 10 biļetes
se. 07.11 18:30 Lielā zāle JAUNĀKĀ BRĀĻA VASARA 2 st. 50 min.
EUR 12.50/14.00/15.50/17.00
Pirkt biļeti
< 10 biļetes
sv. 08.11 13:00 Lielā zāle JAUNĀKĀ BRĀĻA VASARA 2 st. 50 min.
EUR 12.50/14.00/15.50/17.00
Pirkt biļeti
< 10 biļetes

Komentāri

Pieslēdzies un pievieno savu komentāru par recenziju

Pieslēgties

Reģistrēties

Pagaidām komentāru nav

Valmieras drāmas teātris

Paldies! Uz norādīto e-pasta adresi ir nosūtīta vēstule, lai apstiprinātu jūsu e-pastu.