Guna Zeltiņa

NIESPĻAUT MŪŽĪBĀ JEB "HAMLETS" SMIEKLU MĒRCĒ

Kroders.lv 17.04.2019.

Neiespļaut mūžībā jeb “Hamlets” smieklu mērcē Valmieras teātra jaunais Šekspīra “Hamleta” iestudējums žanriski tiek definēts kā piedzīvojumi ar atriebību divās daļās un piedzīvojumu estētikā arī ir iestudēts – krāsaini, dinamiski, atraktīvi un viegli. Režisore Indra Roga, kura kopā ar Mārtiņu Meieru minēta arī kā tulkojuma autore, izrādes publicitātes materiālos norādījusi, ka viņi pievērsušies lugas 1603., 1604. gada un 1623. gada eksemplāram. Līdzīgi, iestudējot Šekspīru, rīkojas arī citi režisori, piemēram, Ļevs Dodins. Valmierā, lai gan sadzirdamas un sajūtamas agrākā Kārļa Egles tulkojuma pēdas, tapis jauns, mūsdienīgs un dinamisks teksts, saīsinot garos monologus, atsakoties no perifēriem tēliem un motīviem un izceļot galveno darbību. Tekstā iepludinātie vārdi “kredīts’, “audits”, “nelegāļi”, “fake news” un citi, tāpat franču vārdu un angļu frāžu iestarpinājumi, akcentē uzveduma mūsdienīgo intonāciju.

Arī pašu Hamleta piedzīvojumu var uztvert kā senā stāsta mūsdienīgu stilizāciju. Režisore atsaukusies uz faktu, ka 1607. gadā lugu piespiedu dīkstāves laikā iestudējusi pie Āfrikas krastiem iestrēguša britu tirdzniecības kuģa apkalpe. Mārtiņa Vilkārša radītā scenogrāfija ar slīpo dēļu grīdu, kurā ievietoti seši palieli saulessargi, bet fonā viļņojas jūra, kļūst par skatuvi sava veida piedzīvojumu filmai, kas var tikt izspēlēta tiklab uz mūsdienīga kuģa klāja, kā jūras krastā. Pirmais uz šīs skatuves parādās Jāņa Krekļa Mīms (veiksmīgs režijas atradums!), kurš arī vēlāk asprātīgi iesaistās darbībā.

Kostīmu māksliniece Anna Heinrihsone ansambli ietērpusi gaumīgi stilizētos tērpos, tādus karaliskuma atribūtus kā košsarkano samta apmetni un zvērādas šalli Klaudijam vai krāšņo renesansisko kleitu Ģertrūdei pamazām nomainot ar mūsdienīgāku apģērbu un apaviem ne tikai viņiem, bet arī pārējiem varoņiem. Mārtiņa Meiera melnā tērptais Hamlets tumšpelēkajā mētelī ar brillītēm un melno cepurīti galvā jau ar pirmo skatuviskās esības mirkli piesaka savu citādību, atšķirību no smejošā, bezrūpīgi dzīvi svinošā (Klaudijs, Ģertrūde) vai šai svinēšanai līdzi līgojošā (Polonijs, Ofēlija, Laerts) bariņa. Lai gan viņš neapšaubāmi ir viens no mums, Meiera Hamlets domā asāk, ātrāk un tālāk, jūt smalkāk un skaudrāk nekā citi. Viņš vērtē un pārvērtē ne tikai savu dzīvi un attiecības ar apkārtējiem, bet arī pasaules likumsakarības, apcerot, piemēram, Fortinbrasa divdesmit tūkstošu karavīru došanos pretī drošai nāvei nenozīmīgas zemes strēles dēļ.

Savās domās un darbībā šis jaunais Hamlets ir vientuļš vienpatis, un, lai gan raitā darbība viņam neļauj pārlieku ieslīgt šajā vienpatībā jeb vienbūšanā, kā Meiers pats to citā sakarā ir definējis, atsvešinātības mākonis ap galveno varoni gandrīz neizklīst. Viņam nav ne tās dziļās garīgās saiknes ar Horāciju, kas bija Ivo Martinsona Hamletam ar Elīnas Vānes Horāciju Oļģerta Krodera pēdējā “Hamleta” interpretācijā (2008), ne izmisīgās tiekšanās pēc Ofēlijas, ko izjuta Andrjusa Mamontova varonis Eimunta Ņekrošus iestudējuma atjaunojumā, kas tika spēlēts arī Londonā Glouba teātrī. Tiecoties lauzt jebkādus iepriekšpieņēmumus un standartus, režija ir arī komiski pazeminājusi vienu no Hamleta iespējamajiem sabiedrotajiem patiesības noskaidrošanā – Tēva Gara tēlu. Pirmoreiz pieredzēju, ka Gara parādīšanos sagaida tik skaļi, sirsnīgi skatītāju smiekli. Un patiešām ir, par ko iesmiet: Janusa Johansona Gars ietērpts sudrabainā galvassegā un bruņukrekla imitācijā, bet zem tā – koši sarkanas, platas īsbikses un kājās mūsdienīgas lakkurpes. Paveroties galvassegai, gaisā izslejas īsa bārdele; arī runasveids nevis svinīgi nopietns, bet drīzāk komisks, taču izrādei šāds tēla traktējums šķiet pilnīgi pieņemams. Un kur vēl Gara krāšņais uznāciens senatnīgajā naktskreklā Hamleta skatā ar māti! Šīs epizodes šķiet tāds pats komiskās izāzēšanas variants, kādu izmantoja, piemēram, režisors Nikolajs Akimovs savā iestudējumā Maskavas J. Vahtangova teātrī (1932), kad Hamlets sadabūja sava tēva bruņas un abi kopā ar Horāciju tēloja spokus.

Polonija tēla komiskā izplūkāšana pagaidām šķiet pārlieku pārspīlēta. Tālivaldis Lasmanis ļoti atdevīgi, aizrautīgi un garšīgi spēlē nevis gudru valsts kancleru, bet lielu bērnu, sirmu matu vainadziņa apvītu, nedaudz tērētu, lempīgu un smieklīgu profesoru, kurš komiski klumpačo pa skatuvi, amizēdamies pats par savām vārdu spēlēm un savu iedomāto nozīmību. Protams, ļoti mūsdienīgs un atpazīstams cilvēciņš, taču vai šis tomēr nav pārāk vienkāršots uzdevums talantīgajam aktierim?

Pagaidām visai vienplākšņains un ietūcīts tradicionālā ļaundara veidolā šķiet Klaudijs, ko Kārlis Freimanis iemieso ar enerģisku tvērienu un temperamentu. Skaidrs, ka psiholoģiska iedziļināšanās un daudznozīmība šoreiz nav bijis iestudējuma veidotāju galvenais mērķis. Tālab jo augstāk vērtējama Ievas Puķes Ģertrūdes skatā ar Hamletu izspēlētā atklāsme, ka viņa iepriekš nav zinājusi par Klaudija ļaundarību. Aktrises tēlojuma psihofiziskā intensitāte un enerģētika te rada vienu no uzveduma emocionālajām kulminācijām, ieskicējot arī viņas un Hamleta īslaicīgo tuvību. Vienu no šādām virsotnēm izrādē nodrošina arī iespaidīgi veidotais Ofēlijas nāves skats, kur viens no telpogrāfijas segmentiem skatuves vidusdaļā sāk griezties, Elīnas Hanzenas varonei – ļoti mūsdienīgai meitenei, kura mīl un vēlas tikt mīlēta, – ļaujot pamazām iegrimt jūras viļņos. Tā asociējas gan ar Hamleta pieminēto posta jūru, gan ar noslēpumaino, neizdibināmo un bīstamo dzīves stihiju vispār. Un Emīla Zilberta veidotie skaņu un mūzikas aranžējumi ir vienkārši skaisti.

Meiera varonis braši turas pretī gan šai dzīves stihijai, gan tam mūsdienu unificētajam cilvēktipam, ko izrādē pārstāv Krišjāņa Salmiņa un Sanda Runges amizantie Dvīņi, kuri pārtop dažādos tēlos, kā arī Ingus Kniploka Rozenkrancs un Eduarda Johansona Gildenšterns. Šī Hamleta attiecības ar Riharda Jakovela korekti veidoto Horāciju nav izvērstas, un vienīgie uzticamie sabiedrotie, ar kuriem viņš izjūt īstu garīgu radniecību, te ir aktieri, kuru lomās viesojas dažādu Rīgas teātru aktieri, kas izrāžu gaitā mainīsies. Ideja par šādu kolēģu viesošanos ir reti veiksmīga, jo ienes iestudējumā svaigumu, negaidītību un jaunus kontekstus, piemēram, vieglu pašironiju, kad pirmizrādē viens no aktieriem bija Juris Bartkevičs, kurš pats savulaik spēlējis gan Hamletu, gan Klaudiju.

Taču Hamleta stāsts ir jau uzrakstīts, un tas nevar beigties laimīgi. Ne Indra Roga, ne Mārtiņš Meiers, kurš uzskatāms par pilnvērtīgu izrādes līdzautoru, neliek viņam stundām ilgi mocīties sarauktu pieri nolādēto jautājumu krustugunīs, bet tādējādi rodas iespaids par vēl kādas neapgūtas telpas esamību ap Hamletu, kur vēl būtu iespējams iet dziļumā.

Jā, viņš par daudz ko domā, par daudz ko pārdzīvo, un daudzi skatītāji, visdrīzāk, identificēsies gan ar tēva neesamību, gan mātes nodevību, gan sarežģītajām mīlestības/ naida attiecībām ar mīļoto, gan vēlmi izprast šo pretrunīgo pasauli, gan slēpto agresiju un citām Hamleta problēmām, bet liela daļa no viņa domām un pārdzīvojumiem mums, skatītājiem, tomēr paliek slēpta. Taču varbūt tieši tas ir vēlamais Hamleta efekts – iekustināt domu, pašizziņu un pasaules izziņu? Iekustināt tos, kas ir aizsēdējušies pie saviem gadžetiem? Neizturamais esības vieglums un grūtums jau atklājas – arī ieslēpts dinamiskā, atraktīvā spēlē un šādā šķietami garīgi vitālā, bet tomēr jutīgā un trauslā, arī nedaudz atsvešinātā mūsdienu Hamleta esībā. Vienā no spilgtākajiem jaunās paaudzes māksliniekiem, kurš apzināti necenšas “iespļaut mūžībā” (kā Mārtiņš Meiers pats ir izteicies), jo uzskata, ka aktierim vispār nav tiesību sevi uztvert pārāk nopietni, bet kurš tomēr ir dzimis, lai šo izmežģīto laiku kaut nedaudz mainītu.

Viens no daudzajiem uzveduma pārsteigumiem skatītāju sagaida arī finālā, kas apliecina režijas neordināro, svaigo pieeju klasiskās lugas materiālam. Prieks, ka iestudējuma veidotāji sev un citiem atklājuši lugas dzīvīgumu un asprātības un radījuši atraktīvu uzvedumu. Taču jācer, ka izrādes komiskie akcenti vēl izlīdzināsies, daži tukšumi piepildīsies un skatītājiem pēc tās noskatīšanās neveidosies priekšstats par “Hamletu” kā jautru izklaides gabalu.

Tuvākās izrādes

pk. 14.06 18:30 Lielā zāle HAMLETS 3 st. 15 min.
EUR 12.50/14.00/15.50/17.00
Pirkt biļeti

Komentāri

Pieslēdzies un pievieno savu komentāru par recenziju

Pieslēgties

Reģistrēties

Pagaidām komentāru nav

Valmieras drāmas teātris

Paldies! Uz norādīto e-pasta adresi ir nosūtīta vēstule, lai apstiprinātu jūsu e-pastu.