Zane Radzobe

VISS PĀRĒJAIS IR KLUSUMS

IR 18.04.2019.

Valmieras teātra izrāde Hamlets — moderns tulkojums un laikmetīgas sāpes. Klišeja, protams, bet — dāņu princis Hamlets ir allaž laikmetīgs un katrai paaudzei savs. Vai režisores Indras Rogas Valmieras Drāmas teātrī iestudētais Hamlets iemieso vienīgo iespējamo versiju par 21. gadsimta otro desmitgadi? Jautājums atklāts. Taču nevar noliegt — Mārtiņa Meiera personā pašreizējie divdesmitgadnieki un trīsdesmitgadnieki tikuši ne tikai pie laikmetīga, bet arī pārsteidzoši «savējā » Hamleta.

Cerībā, ka Šekspīra slavenās lugas sižetu atstāstīt nevajag (ja nu kļūdos — internets ir uzziņu literatūras pilns), teikšu uzreiz: lai arī izrādei ir potenciāls uzrunāt plašu (tajā skaitā jauniešu) auditoriju, interesantāka tā šķitīs tiem, kuru pieredzē šis nav pirmais Hamlets. Jo vienā no visvairāk iestudētajām lugām pasaules vēsturē režisorei Indrai Rogai izdevies uztaustīt svaigas interpretācijas iespējas.

Lielā mērā te jāpateicas režisores un Mārtiņa Meiera veidotajam, kā programmiņā teikts, tulkojumam. «Tulkot Šekspīru» gan skan šausmīgi lecīgi, un, paldies dieviem, tas arī nav darīts. Izrādes teksts drīzāk veidots no klasiskā tulkojuma fragmentiem, ko papildina popkultūras citātu iespraudumi, un Šekspīra lugas samudžinātākās vietas pārstāstītas mūsdienu leksikā. Līdzīgu pieeju izmantojis arī izrādes scenogrāfs Mārtiņš Vilkārsis un kostīmu māksliniece Anna Heinrihsone, kas miksējuši klišejas par to, kā jāizskatās Šekspīra iestudējumam, un laikmetīgās realitātes zīmes. Ja vēl ņem vērā, ka režisore izrādi papildinājusi ar mīma Jāņa Krekļa intermēdijām un negaidīti konceptuāli izspēlē peļu slazda jeb «izrāde izrādē» tēmu (pārsteigumu nebojāšu, bet — ļoti asprātīgi), skaidrs, ka Valmieras Hamlets stāsta arī par teātri un ne tikai to, kuru spēlē lugas tēli.

«Tulkojuma» jeb modernizēšanas pieeja šoreiz ir mērķtiecīga. Jūtīgi uztvertas Šekspīra lugā divdomīgi formulētās vietas un bez šaubīšanās izvēlētas nozīmes, kas oriģinālā iezīmētas, bet mājienu veidā. Tādu Ofēliju kā Elīnas Hanzenas varone Latvijas teātris, piemēram, vēl nav redzējis. Ģimenes pārlieku lutinātais skuķis iestudējuma pirmajā daļā kaprīzējas uz vella paraušanu, diriģējot gan pļāpīgo tēvu (Poloniju aktieris Tālivaldis Lasmanis spēlē, pārspīlētā groteskā izspīlējot naivu muļķību), gan lecīgo brāli (Laerta lomā Kārlis Arnolds Avots), un jau priekšlaikus iztēlē izbauda, kā satrauks un kairinās Hamletu, kam pret koķeto daiļavu ir siltas jūtas. Savukārt otrajā cēlienā režisore priekšplānā izvirza varones pieredzi — seksuālā spriedze, kas viņas vājprāta monologā režisorus reizēm mulsina, šoreiz ir risināta bez svētulīgas pietātes. Šai Ofēlijai nepārprotami ir bijis romāns ar karali Klaudiju (Kārlis Freimanis), un tieši pārkāptie solījumi izspīlē situācijas cinismu, liekot viņai pārkāpt robežu starp šo un citu pasauli. Fakts, starp citu, nepaliek Hamleta mātes un Klaudija sievas Ģertrūdes (Ieva Puķe) nepamanīts, un tas savukārt ienes viņas varones izvēlē starp vīru un dēlu jaunas, ne gluži uz grēku nožēlu vērstas notis.

Šādu interpretācijas sīkumu izrādē nav mazums, un tie ļauj sekot notikumiem ar neatslābstošu uzmanību. Taču ar visām interpretācijas mežģīnēm un režijas trikiem (intrigai — daļa patiesi aizrauj elpu) Hamlets spēj izskanēt arī kā traģēdija.

Kas ir Mārtiņa Meiera atveidotā Hamleta laikmetīguma atslēga? Režisore neparasti lielu uzsvaru likusi uz Fortinbrasa jeb ārējā apdraudējuma līniju. Tas, protams, nav nekāds jaunums — interpretācija, ka Elsinoras pilī notiekošais ir sazvērestība, lai norvēģi prinča Fortinbrasa vadībā pakļautu Dāniju. Taču šoreiz uz norvēģiem «strādā» ne tikai netieši sazvērestības līdzdalībnieki Rozenkrancs (Ingus Kniploks) un Gildenšterns (Eduards Johansons) vai režisores jaunievedums — Krišjāņa Salmiņa un Sanda Runges spēlētie klauni, ko Roga nosaukusi par dvīņiem un kuri kā iemācītus pantiņus atskaita dažādo dāņu galminieku ziņojumus. Patiesi novatorisks ir fakts, ka parādi (ieskaitot pat acīmredzami neīsto tēva rēgu, kura lomā Januss Johansons) diriģē vienīgais cilvēks, kam Hamlets bez šaubām uzticas, — Riharda Jakovela atveidotais Horācijs.

Meiera versijā Hamlets ir normāls puisis. Patīkams, asprātīgs, gudrs. Un arī neiedomājami naivs un pašpaļāvīgs, jo šķiet — tāpēc, ka viņš spēj tik asredzīgi tvert sadzīviskās un politiskās intrigas, lielo bildi princis neierauga pat uz nāves sliekšņa. Vienkārši nespēj iedomāties, ka pasaulē varētu eksistēt arī kas tāds, ko viņš nesaprot. Nē, nav tā, ka viņš nedomātu; tikai domā Hamlets to, ko viņam kāds nemanot pateicis priekšā. Un arī nomirst viņš nepārspēts, bet vienkārši ļoti, ļoti noguris, drīzāk nojaušot, ne saprotot, ka visasākā ironija vai rīcība neko nedod, ja pat nezini, ar ko cīnies. «Viss pārējais ir klusums,» lietišķi nosaka drusku skumjais, simpātiskais Horācijs. Jāsaka — gluži pārsteidzoši, cik asredzīgi režisore Indra Roga uzdūrusi uz traģēdijas smailes laikmetu.

Tuvākās izrādes

pk. 14.06 18:30 Lielā zāle HAMLETS 3 st. 15 min.
EUR 12.50/14.00/15.50/17.00
Pirkt biļeti

Komentāri

Pieslēdzies un pievieno savu komentāru par recenziju

Pieslēgties

Reģistrēties

Pagaidām komentāru nav

Valmieras drāmas teātris

Paldies! Uz norādīto e-pasta adresi ir nosūtīta vēstule, lai apstiprinātu jūsu e-pastu.