Normunds Akots

STARP IZVĒLI UN LIKTENI

KRODERS.lv

VARIS BRASLA SAVU REŽISORA KARJERU VALMIERAS TEĀTRĪ NOSLĒDZ AR IEVĒRĪBAS CIENĪGU REVERANSU TALANTAM UN BRĪVAM RADOŠAJAM GARAM.

Divas vērtības, kuru nozīme mākslas dzīvē paliek nemainīga, bet kas laicīgajā sabiedrībā vienmēr tiek apšaubītas vai pat devalvētas. Tieksme neaizsniedzamo pazemināt, piedabūt tuvāk zemei ir neiznīdējama cilvēka dabas iezīme, un, ienesot pa traģiskai notij ne viena vien mūsu mākslinieka dzīvē, labi pazīstama arī latviešiem.

Trīsdesmit sešas dziesmas un “Melanholiskais valsis” – viss, kas šodien palicis pāri no Emīla Dārziņa pašrocīgi iznīcinātā mantojuma, un traģiski aprauts dzīves pavediens trīsdesmit piecu gadu vecumā. Kāpēc zīlniecei izrādījās taisnība? Vai tā tiešām bija jānotiek? Jautājumi, kuriem, cītīgi izpētot laikmeta liecības un faktus, savā lugā “Es neesmu klaviernieks” pievēršas dramaturgs Alvis Lapiņš un kurus teātra Apaļajā zālē publikai uzdod režisors Varis Brasla.

Spēles laukuma vidū scenogrāfs Valters Kristbergs ir novietojis klavieres, pie kurām visu izrādes laiku sēž Emīls Zilberts un atskaņo fragmentus no Dārziņa dziesmām vai improvizē ar viņa melodiskajiem motīviem. Teiksim, komponista alter-ego, kas aktierim spēles ietvaros palīdz pavērt ieskatu mākslinieka radošajā procesā. Kad vārdi vairs nespēj izteikt to, kas notiek Dārziņa dvēselē, talkā nāk mūzika, liekot lugas centrālajam tēlam emocionāli padziļinātās dimensijās atbalsoties mūsu uztverē.

Draugu loks, kas pastāvīgi apgrozās Kazarova krodziņā, bauda armēņu vīnu un sapņo par operas un simfoniskās mūzikas attīstību pašu mājās (tolaik vēl Baltijas guberņā), kaļ plānus, apspriež ieceres un padalās ar savām sirdslietām. Emīls ir neglābjami sapinies savās daudzo “Mariju mistērijās”, un tas nomāc ne vien viņa sirdi, bet arī prātu. Sievu viņš patiesībā nemīl, vienīgā īstā mīlestība bija Marija Stalbova, taču viņa apprecējās ar abu izbijušo draugu. Materiālie apstākļi ir smagi, Dārziņš strādā par dziedāšanas skolotāju, pasniedz privātas klavierstundas, raksta recenzijas un mūzikas apskatus, bet savilkt galus kļūst arvien grūtāk un grūtāk. Gara stāvokļa iekšējais barometrs lēkā augšup lejup no galēja izmisuma līdz iedvesmas pilniem radīšanas brīžiem, kuros dzimst mūzika – romantiska, melanholiska, sāpīga un gaiša. Vajadzētu beidzot nopietni ķerties pie operas, daži motīvi jau ir uzlikti uz nošu lapas, bet tad visam svītru pārvelk nelaimīgā “Vientuļās priedes” sakritība ar atsevišķām Sibeliusa dziesmas taktīm un Pāvula Jurjāna publiski izteiktais apvainojums plaģiātismā.

Emīls Dārziņš piederēja tai mūsu kultūras celmlaužu paaudzei, kas latviešu pašapziņas atmodu jau bija iekļāvuši savas dzīves vadmotīvos un nebūt negrasījās no tās atteikties. Pārmest komponistam “muzikālu zādzību” bija ne tikai apvainojums, bet arī smags trieciens viņa pašapziņai. Kā ar to tikt galā, vai ar Aleksandra Glazunova atspēkojumu pietiks? Vai ar to vispār var sadzīvot? Emīls Dārziņš meklēja izeju no situācijas, bet vai viņš to atrada?

No nelielām epizodēm savērptais lugas sižets ieskicē Dārziņa pēdējo pāris dzīves gadu ainu. Sadzīviskas sarunas ar sievu (Elīna Hanzena), kura pūlas viņu aizstāvēt, māti (Baiba Valante), tēvu (Tālivaldis Lasmanis), flirts ar ģimnāzisti Hertu (Klinta Reinholde), muzikālo jaunumu pārcilāšana ar Jurjānu (Krišjānis Salmiņš) un Bobkovicu (Rihards Jakovels), kopīgi joki ar dzejnieku Jēkabsonu (Kārlis Freimanis) un aktieri Gruznu (Ingus Kniploks). Aktieru uznācieni ir īsi, laikā sapresēti dialogi, kuros jāpaspēj ieskicēt kādu niansi Dārziņa attiecībās ar tuvākajiem līdzcilvēkiem, lai aizvestu skatītāju līdz komponista daudzšķautņainajai personībai un palīdzētu mums ielūkoties tajās rakstura iezīmēs, kas virzīja viņa iespējamo rīcību.

Aktieru atveidotie tēli izrādē netiek izvērsti, jo lugas materiāls to neparedz, un viņu darbošanās pamatā ir virzīta uz protagonista atbildes reakcijām. Dažiem atvēlētajā laika sprīdī izdodas radīt ļoti pilnasinīgus tēlus, dažiem pieticīgākus, bet kopumā savu uzdevumu viņi izpilda. Taisnības labad gan jāpiebilst, ka viena otra mizanscēna iestudējumā ir tik ilustratīva un klišejiska, ka nākas pabrīnīties par aktieriskās fantāzijas trūkumu. To gan šoreiz veiksmīgi kompensē Zilberts ar savām klavierspēles improvizācijām.

Izrādes smaguma centrs, protams, ir Mārtiņa Meiera atveidotais Dārziņš – aizrautīgs, ambiciozs, pašpārliecināts, reizēm skarbs, reizēm maigs un apveltīts ar zināmu narcisisma devu, kas ietonē viņa rīcību grūtāk risināmās dzīves situācijās. Saistoši ir vērot, kā aktieris izrādē konturē savu tēlu, vienu pēc otras atsedzot varoņa raksturam piemītošās pretrunas, padara to skatītājam cilvēciski izprotamāku un apveltī ar skatuviskās pievilcības šarmu. No ainas uz ainu paplašinot savu iekšējo darbību, Meiers ļauj mums apjaust komponista rīcības vai izvēles dziļākos motīvus un veidot pašiem savas versijas par Dārziņa traģisko likteni. Arī zem bruņām, aiz kurām Emīls paslēpās pēc apvainojuma plaģiātismā, viņa dvēsele cieš, tai nepieciešama aizstāvība un draugu atbalsts, turklāt sabiedrisks, bet neviens, varbūt izņemot Bobkovicu, to nesniedz. Izrāde gan to neakcentē, bet tas varēja izrādīties arī pēdējais piliens rūgtajā biķerī. Par zīlnieces teikto draugu lokā Dārziņš mēdza pajokot, taču kaut kur zemapziņā viņš palika pieķēries šim pareģojumam.

Kas un kā patiesībā notika 1910. gada 30. augustā? Vai tā bija Dārziņa izvēle vai liktenis? Visticamāk, mēs to neuzzināsim arī tad, ja kādreiz izdosies atrast Sibeliusam aizsūtīto “Vientuļās priedes” partitūru. Pārāk daudz nezināmā ir paslēpts Dārziņa personībā un liktenī. Izrāde arī uz šādu atklāsmi nepretendē. Ne jau attēlot īstenību (kurš vispār zina, kāda tā ir?) cenšas izrādes veidotāji, bet gan izmantot šādu attēlošanas veidu, lai izstāstītu savu stāstu par brīvu un radošu garu, kura mūzika joprojām turpina un turpinās mūs priecēt un saviļņot.

Tuvākās izrādes

sv. 29.01 18:00 - ES NEESMU KLAVIERNIEKS

Viesizrāde Dailes teātrī

2 st. 30 min.
EUR 23
Pārdots!
pr. 30.01 19:00 - ES NEESMU KLAVIERNIEKS

Viesizrāde Dailes teātrī

2 st. 30 min.
EUR 23
Pārdots!

Komentāri

Pieslēdzies un pievieno savu komentāru par recenziju

Pieslēgties

Reģistrēties

Pagaidām komentāru nav

Valmieras drāmas teātris

Paldies! Uz norādīto e-pasta adresi ir nosūtīta vēstule, lai apstiprinātu jūsu e-pastu.