“Eiridīke” pārsteidz ar vārdos netveramo atmosfēru. Spēcīgs Šīs un Tās pasaules atainojums. Dievinu tos teātra mazos maģiskos momentus.

...vienkārši.ja pirmais cēliens vēl spēja ierosināt, tad otrais šķita nepārliecināts, neatstrādāts un nepārdomāts. neteiktu, ka iesaku :(

Sezonas starts kopā ar izrādi "Eiridīke" - varu tikai teikt - aizejiet, ieklausieties, izbaudiet... ļoti, ļoti.

Tīrs, gaišs iestudējums, lai gan notikumi tajā ir skarbi un nejauki, būtībā – romantiska izrāde (žanrs šķiet „plašāks” – ir gan absurda noskaņas, gan kas jautrāks), jo ilgāk tajā iedziļinās, jo vairāk pārdomu tā raisa. Arī Liktenim/Nāvei utt (Anrī kungam, labs I.Martinsona tēlojums) kļūst žēl tos, kas ir tik ļoti iemīlējušies, bet nolemtība šoreiz nozīmē – ielūkoties citā pārāk dziļi (ne viss saskatītais priecē). Ne piezemētā vide iznīcina, bet tas, kas atklājas citā cilvēkā. Kaut saprotams, ka pārējo pasauli mīlētāji redz sakāpināti, tomēr burzma 1.cēliena sākumā ir visai tradicionāla (ārēji parādīta), vairāk pārliecina Orfeja un Eiridīkes skatījums uz vecāku paaudzi - viņu pieredze un samierināšanās var šķist muļķīga, ja uz to skatās no īstu jūtu viedokļa. A.Apinim Orfeja loma ir pārliecinošs meklējums pavisam citā virzienā, kas būtiski atšķiras no līdz šim redzētā, kaut arī iepriekš skatītais ir bijis daudzveidīgs. Savulaik Anuija lugas ir samērā bieži iestudētas arī Latvijas teātros. Varbūt sagaidīsim arī kādas Anuija kostīmlugas vai „komēdijas” iestudējumu? Izskatās, ka Valmieras teātrī ir stratēģijas maiņa, daudz vairāk pievēršoties tam, kas interesē jaunus cilvēkus. krodersrunā#