Valmieras teātra iestudējumu "Cilvēkam vajag suni" pēc Regīnas Ezeras stāstu motīviem režisējis Jānis Znotiņš, un, līdzīgi kā viņa iepriekšējie bērnu un ģimenes auditorijai veltītie skatuves darbi, jaunā izrāde balstās gudrā un nebūt ne vienkāršā literatūrā. Šoreiz mākslinieciskās un cilvēciskās vērtības savijas vienā pavedienā, jo grūti nošķirt artistisko no personiskā un skatītāju emocijas un prāts jo cieši tiek turēti mērķtiecīgā pavadā. Nepārprotamais taisnvirziens, kurp ved ideja par četru suņubērnu likteņiem, ir tas, kas lielisko skatuves inscenējumu, manuprāt, mazliet "paklupina", bet tikai dažos formas aspektos.

Režisoram tas ir pirmais darbs lielajā zālē, te redzama viņa mazajās formās izaugusī pieredze. Augusi arī māksli- nieciskā vienība. "Cilvēkam vajag suni" darbojas vien-padsmit aktieri, un sadarbībai ar pastāvīgiem domubiedriem – dramatizējuma autori Anci Muižnieci, scenogrāfi Pamelu Butāni – piepulcējušies arī kostīmu māksliniece Inga Siliņa, komponists Jēkabs Nīmanis, gaismu mākslinieks Jānis Sniķers. Darbs būvējas ap veiksmīgi atrasto vadmotīvu, t. i., ap Regīnas Ezeras 1975. gadā iznākušā tāda paša nosaukuma stāstu krājuma koptēlu – suņa klātbūtni cilvēku attiecību, vērtību, dzīves atklāsmē. Piegājiens tā vai citādi sasaucas ar tematu par mūsu empātijas spēju, pašaizliedzību pret pamestajiem dzīvniekiem, kas šobrīd raisa sabiedrībā plašu diskusiju un spēcīgu rezonansi.

Atšķirīgais un kopīgais

Izrādes dramaturģija kopumā, mazliet didaktiski uzsverot nosaukumā ietverto darbības vārdu "vajag" un faktiski ieceļot suņus galvenajās lomās, atšķiras no rakstnieces pieejas, ļaujot dzīvniekiem būt ne vien par mēmiem lieciniekiem, bet arī katalizatoriem cilvēku attiecībās. Otrā atšķirība ir mūsdienu tipāži, kas, no sociālisma laika pārcelti uz tagadni, izskatās un darbojas citādi. Tomēr saglabāta Ezeras padziļināti niansētā, psiholoģijas zemdegās piesātinātā raksturu atklāsmes pieeja, ļaujot skatuves darbības kolorītās aktierspēles etīdēs atpazīt rakstniecei svarīgās cilvēku dziļākās motivācijas un izteiksmes. Pieļauju, Ezeras talants šodien ielūkotos apkārtējos cilvēkos tikpat dziļi un jūtīgi, tādēļ apsveicami, ka autora stils ir "pārceļojis" un radusies mūsdienu skatītājiem saprotama un ietekmējoša interpretācija.

Vizuālā telpa

Kā izrādās, suņi skatās uz pasauli līdzīgi daltoniķiem, un tas, iespējams, ir iemesls, kāpēc izvēlēts tieši šāds monotons skatuves ietērps ar izteikti vienādu zilo krāsu kostīmos un gaismās. Augšējie stari milzu telpā pastiprina aukstu atsvešinājuma sajūtu, kas it kā ierāmē aktierus un rada plakātisku un nepamatoti vienkāršotu iespaidu. Jāņa Sniķera gaismas partitūra, šķiet, tieši pārceļojusi no Nacionālā teātra izrādes "Savādais atgadījums ar suni naktī", kur tās konceptuālajam pielietojumam bija būtisks pamatojums. Redzēšana "suņa acīm" jeb divu krāsu attēlam atbilst kostīmu konceptam. Vienādā krāsa, kas padara aktierus līdzvērtīgi redzamus, atbilst režisora iecerei, "lai nekas nenovērš no aktieru spēles" (pilnībā piekrītu šai idejai, kas realizējusies izcilā aktieru ansamblī), tomēr tērpu piegriezumus varētu vēlēties daudzveidīgākus un piemērotākus aktieru individualitātei. Arī Pamelas Butānes scenogrāfija ir funkcionāla tiešā vārda nozīmē. Aktieri pārvieto bezgaldaudzas metāliskas namu kontūrām līdzīgas konstrukcijas. Stumdīšana, pateicoties riteņu sistēmai, norit tehniski viegli, tomēr daudz un nepārtraukti, faktiski gandrīz neko nemainot un, šķiet, aizņemot lieku darbības laiku.

Lomas kā pērlītes

Atslēgu izrādei sniedz nevis sižets, bet artistiskie tuvplāni un bezvārdu improvizācijas, kur aktieri izspēlē katrs vairākas lomas. Īpaši izceļas suņu kvartets – Aigars Apinis, Mārtiņš Meiers, Rihards Jakovels, Ingus Kniploks, un burtiski ir neiespējami atraut acis no mākslinieku asprātīgajiem, dinamiskajiem un pārsteidzošajiem momentiem, kuros viņi atveido dzīvnieku mīļi muļķīgo darbošanos. Stāsti par četriem bezvārdu kucēniem un viņu pircējiem attīstās paralēli mazās epizodēs, caurvijoties Suņu vīra monologiem. Mārtiņš Liepa ar minimālu tekstu, bet ritmiski precīzu siltu intonāciju lomā uzbur dzīvesgudru, vienkāršu un sirsnīgu sava veida ideālu pircēju, kurš saprotas ar suņu dvēselēm vislabāk. Izrādē daudz artistisku pērlīšu, piemēram, Mārtiņa Meiera spilgtā Arnolda groteska par varmācīgu plenci "ar pašcieņu", Ilzes Pukinskas starp sirdi un prātu svaidīgā Jakuboviciene, Ievas Puķes līdz apdullumam kliedzošā Sanita, Māras Mennikas sievišķīgu pretrunu pilnā Irma, Rihards Rudāks kā tirgotājs (ko vērts vien ir sauciens: "...ķirbji kā pusmēneši!"). Tēla dziļāku atklāsmi veido R. Rudāks kā Elizabetes tēvs, Studenta Aleksandra izvēles šaubu mokas spilgti nospēlē I. Kniploks, neaizmirstams – pret visu vienaldzīgais slepkavnieciski noskaņotais sētnieks Jēkabsons (lomā Juris Laviņš).

Izrāde nerisina problēmas dažādos sabiedrības slāņos un paaudzēs, bet it kā raida siltu un drusku pamācošu jautājumu – vai cilvēki varētu ko mācīties no mājdzīvniekiem?

Mēdz teikt – kāds suns, tāds saimnieks. Var teikt arī – kāds režisors, tāds iestudējums. Šoreiz – sirsnīgs, tiešs un asprātīgs, ar lielu uzticēšanos aktieru brālībai un atbildību pret mazajiem skatītājiem. Arī – unikāls, jo kvalitatīva latviešu literatūra bērniem uz teātru skatuvēm nonāk ārkārtīgi reti.

Stāsti par četriem bezvārdu kucēniem un viņu pircējiem attīstās paralēli mazās epizodēs, caurvijoties Suņu vīra monologiem.

"Cilvēkam vajag suni”, izrāde visai ģimenei pēc Regīnas Ezeras stāstu motīviem Valmieras Drāmas teātrī

Režisors: Jānis Znotiņš, dramatizējuma autore Ance Muižniece, scenogrāfe Pamela Butāne, kostīmu māksliniece Inga Siliņa, komponists Jēkabs Nīmanis, gaismu mākslinieks Jānis Sniķers.

Lomās: Aigars Apinis, Kārlis Freimanis, Rihards Jakovels, Ingus Kniploks, Juris Laviņš, Mārtiņš Liepa, Mārtiņš Meiers, Māra Mennika, Ilze Pukinska, Ieva Puķe, Rihards Rudāks.