Valmieras Drāmas teātra izrāde “Ardievas ieročiem” raisa cieņu materiāla izvēles dēļ. Klasiski pamatīgs un nesamāksloti vienkāršs attiecību inscenējums ir vērtība, ko uz teātru skatuvēm var redzēt aizvien retāk. Izrādes grodajos pamatos likts amerikāņu ikoniskā rakstnieka Ernesta Hemingveja kara romāns (pirmizdevums 1929. gadā) un mīlasstāsts starp medicīnas māsu Ketrinu un amerikāņu leitnantu Frederiku.

Izjūtās un detaļās bagātā grāmata vairākkārt kalpojusi par iedvesmu kino industrijai (atzinības pilni ekranizējumi – 1932., 1957., 1996. gadā). Lai arī dažādos formātos pasniegts, stāsts ikreiz atgādina par humānismu, pretstatot divus nesavienojamus lielumus – kara mašinēriju un vienas mīlas, vienas dzīvības traģēdiju, kas savā konkrētībā ir galēji apsūdzoša.

Cieņpilni ir izrādes aktierdarbi, kas atklāj dramatiski izkāpinātu jūtu likteni. Režisors Varis Brasla centrālo tēlu uzticējis aktierim Rihardam Jakovelam, kurš neapšaubāmi ar šo darbu var pretendēt uz atkārtotu “Spēlmaņu nakts” balvu.

Dramatizējums līdzīgi kinoscenārijam no romāna atlasa attiecību epizodes, ļaujot atklāt jūtas, kas kara un trūkuma apstākļos uzplaukst straujāk, norit intensīvāk un beidzas skaudrāk. Režisors Brasla runā par jūtu vērtību, kas šodienas apstākļos netiek pienācīgi un patiesi novērtēta.

Autobiogrāfiski pieskārieni

Pēc izrādes veidotāju domām, “Ardievas ieročiem” ir Hemingveja visautobiogrāfiskākā un personiskākā grāmata par pirmo piedzīvoto karu un pirmo mīlestību, kas ietekmējusi visu viņa turpmāko dzīvi un daiļradi. Rakstnieka biogrāfija liecina, ka viņš dienējis itāļu frontē un ārstējis ievainojumu Milānas hospitālī.

Sižets rit 1917. gadā itāļu frontes līnijā, kur amerikāņu leitnanta pelēko piefrontes ikdienu kliedē iepazīšanās ar medmāsu Ketrinu Bārkliju. Ja sākumā abu attiecības ir paviršas, viņš iztēlojas sevi par varoni, kurš uzsācis kārtējo mīlas intrigu, tad drīz viss mainās. Kad ievainoto Frederiku evakuē uz frontes aizmuguri Milānas hospitālī, kur viņam ir ilgstoši jāārstējas, pie viņa ierodas Ketrina un sākas dziļas, mīlestības pilnas attiecības. Leitnants dezertē, pāris bēg uz Šveici, lai izbaudītu viņu mīlas bērna piedzimšanu, un turpmākais šķiet likumsakarīgs un nenovēršams.

Karš un personiski pārdzīvojumi ir emocionāli kontrastējoši lielumi, un kareivja dienasgrāmatas formāts ļauj tos uz brīdi savienot. Izrādes programmiņa rakstīta rokrakstā uz līniju burtnīcas lapām, un vāki glabā pieskārienu nospiedumus no sodrējiem, dubļiem vai kā cita. Galveno lomu tēlotāji Rihards Jakovels un Elīna Hanzena, daloties iespaidos par izrādes mēģinājumu procesu, apliecina, ka režisors arī strādājis ar autobiogrāfisko etīžu principu, ļaujot lomās iepludināt personiskus impulsus.

Kamerstila izteiksme un nosacītība

Apaļās zāles distance nosaka spēles noteikumus – portretiski smalkus, psiholoģiskus rakstus ar izteiksmīgiem tuvplāniem, kur līdz niansei precīzi redzamas sejas izteiksmes, tēlotāju grims, rekvizīti. Brīžiem mulsina mīlas pāra fiziski tiešie pieskārieni, kas notiek tepat, rokas stiepiena attālumā, bet acīmredzami tāda ir iecere. Tuvums un tiešums – atslēgas scenogrāfa Valtera Kristberga risinājumam “starp karu un mīlestību”. Viņa radītais patvēruma koncepts piedāvā darbībai ritēt zem baltas telts auduma, mainoties darbības vietai – hospitālī, viesnīcā, laivā, uz kaujas lauka. Tas pietuvina un savdabīgi izaicina skatītāju, neļaujot ne mirkli novērsties no notiekošā. Konkrēto spēles vietu apzīmē seši balti un sarkani kubi. Dažādās epizodēs ar dažādu ticamības pakāpi to attaisno aktieri. Brīžiem šķiet, ka detaļu ir par maz un kara necilvēcības klātbūtne zīmēta ar pārāk plānu un dekoratīvu slāni. Kostīmu mākslinieces Ievas Veitas “līdz pēdējai podziņai” nevainojami precīzais darbs paradoksālā kārtā atsvešina pareizības dēļ. Dzīvē taču nekas tik perfekts nemēdz būt...

Izrādes uzskaņojumā mūzika kalpo kā jūtu paspilgtinājums. Komponista Emīla Zilberta melodijās emocionāli izjusti ir solo numuri Māra Rozenfelda akordeonam un Oskara Siliņa vijolei, ļaujoties nepiepildāmām alkām pēc romantikas.

Nelielo telpu izgaismo māksliniece Santa Grāvelsiņa, ar spilgtiem krāsu triepieniem uz baltā kupola radot ritmisku un niansētu pulsāciju. Apvienojot visus, telpā it kā atdzīvojas kopības sajūta – te vieta ir skatītājiem un turpat arī aktieriem, saspiestība savdabīgi rada kara ierakumu sajūtu. Līdz akmeņiem noberzta saplaisājuša betona grīdas imitācija vēsta par pāri gājušiem zābakiem, ciešanām un vienaldzību.

Stāsts un lomas

Ieceres fokuss jūtu attiecību stāstā virzīts uz psiholoģisko ticamību “šeit un tagad”. Režisora Braslas saskaņotais plašais aktieru ansamblis spēlē ar siltu intonāciju. Īsie, panorāmiskie attiecību kadrējumi līdzinās kino epizodēm, katrā izceļot kara deformējošo ietekmi uz cilvēkiem. Te leitnants Rinaldi – azartisks karstgalvis, kurš par baudkāri maksā ar postošu slimību, te ledaini loģiskā Helēna Fergusone, kura neļaujas noticēt jūtu iespējamībai, te bārmenis, kurš, riskējot ar dzīvību, pašaizliedzīgi uzdāvina laivu svešiniekiem. Ne visās lomās izdodas ieraudzīt raksturu, biogrāfiju, likteni, vairākās epizodēs aktieri tikai ieskicē personāžu. Starp izciliem darbiem gribas minēt Aigara Apiņa (leitnants Rinaldi) intensīvi uzlādēto darbošanos, Annas Neles Āboliņas (Helēna Fērgusone) filigrāni precīzo piepildīto lomas atveidojumu, Kārļa Freimaņa (Bārmenis), Vizmas Kalmes (miss Geidža) īsos piesātinātos mirkļus, kuros uzzib cilvēcības vai sakropļotas dvēseles nospiedumi.

Tomēr tehniski un emocionāli visgrūtākā ir galvenā varoņa loma, kurā apvienots stāstījuma pavediens un personiski tieša spēle ar partneriem. Uzskatāmi neveikla ir bēgšanas nakts aina, kur pāris airējas pār ezeru un karā aktierim paralēli notikuma atstāstījumam vienlaikus jāsaspēlējas ar Elīnas Hanzenas Ketrinu. Šķiet, ka šī aina būtu iespējama tikai kino montāžas tehnikā. Visas izrādes garumā Rihards Jakovels tiešā sadarbībā ar citiem lomu tēlotājiem iemieso abus – gan kara notikumu iztēloto kopainu, par ko viņš stāsta skatītājiem, gan leitnanta dzīves momentus. Lai arī vīrišķīgais fiziskais atveids un jūtīgā partnerība ir pārliecinoša, tomēr tieši neskaidrie pārejas brīži “no stāsta uz spēli” mazina klātbūtnes ticamību. Tas īpaši apgrūtina Ketrinas lomas atveidotājas Elīnas Hanzenas darbu, jo pazūd tik būtiskā atdevība un empātijas izjūta, kas nepieciešama vienotai partnerībai. Šķiet, ka Ketrina ir iekšējais domu atspulgs Frederika apziņā – vienveidīgi trausla, apgarota un beztemperamenta sieviete, kas neizdzīvo pilnasinīgu kaislību dzīvi.

Atvērtais fināls

Galvenā varoņa dubultā skatuves dzīve neļauj novērtēt noslēguma epizodi. Pēc ārsta traģiskās frāzes: “Vai jūs pavadīt uz mājām?” mulsinošs ir turpinājums ar improvizētu tekstu. Lai arī dramatizējums sakrīt ar Hemingveja rakstīto, izrādē tas skan citādi. Acīmredzami, ka amerikāņu rakstnieka slavenais “aisberga princips” jeb “izlaistais stāsta fragments”, kas emocionāli iedarbina lasītāja iztēli un ir spēcīgs literārās izteiksmes līdzeklis, uz skatuves īsti nestrādā.